|
January 19th, 2014
10:32 am
Vakar man nozaga velolukturīti. Tā kā nekas nenotiek nejauši, pirmkārt, liekot riteni uz ielas, es paskatījos uz lukturīti un nodomāju, ka to nu gan ir viegli piesavināties; tomēr atstāju velo uz astoņām stundām pieslēgtu ārā, nevis ienesu bistro un pabāzu zem trepēm. T.i., es no lukturīša atvadījos.
Kā jau parasti, ieraugot, ka kādam savajadzējies man piederošu mantu, sākotnēji novēlēju tam cilvēkam to paņemt "komplektā" - tā bija viņa brīvprātīgā izvēle paņemt to, ko man vajag, lai tad ņem arī to, ko man nevajag...
Bet tad aptvēru, ka pat tas man vairs nav svarīgi - ja jau kāds nabadziņš nespēj nopirkt pats un viņam jāzog ilglietots, pie stūres ar izolenti pietīts lukturītis (gan ar jaunām baterijām), vai tad man vēl viņam papildus pāri jādara?... No tā, ko man nevajag, varu tikt vaļā tāpat, nenododot "no rokas rokā", bet priekšmeti nāk un iet, it īpaši pēdējās dienās ļoti pamanāmi izrādās, ka pietiek iedomāties, lai jau materializētos (dienā skatos uz naudasmaku veikalā, nevaru izvēlēties, - vakarā man iedod pamēģināšanai tieši tās firmas, formas un krāsas maku; gribu cepumus ar šokolādi - parādās cepumi ar šokolādi...)
Kam ir izdevīgi tas, ka es rīkotos kā parasti?
Un kas mainītos, ja es rīkotos alternatīvi?
P.S. Tad, kad man nolauza iepriekšējo lukturi (tik tiešām, un kam ir vajadzīgs NOLAUZTS, nevis noskrūvēts lukturis), tai pašā dienā atradu uz ielas kādam citam nokritušu lukturīti, tiesa, sliktāku, bet tik un tā - priekšmets pa tēmu!...
Arī šis ir necils, bet interesants gadījums patrenēties pēc sistēmas "vienmēr var atrast, par ko pateikt paldies".
P.P.S. Ko es darīšu nākamajā psihoseminārā, ja man pat ne mazlietiņ negribas nevienam atriebties???
|
|