|
September 8th, 2017
03:19 pm
Vakar skatījos filmu par impresionistiem un, tā kā tā bija angļu valodā bez subtitriem, man bija laiks blakusdomām.
Apcerēju to, ko es īsti atceros. Un ko neatceros.
Un kādiem vajadzētu būt ceļojumiem, kas paredzēti tādiem kā es.
Katrā ziņā tādiem kā es nav vērts braukt tūrēs, kur gida pavadībā blenž uz arhitektūru. Un esmu bijusi lērumā mākslas muzeju, no kuriem reāli neatceros neko. Tajā brīdī man ir bijis kaut kāds IESPAIDS, bet, ja par to vajadzētu pastāstīt vai kaut vai shematiski redzēto uzzīmēt - tas būtu pilnīgi neiespējami. (Un ir taču cilvēki, kas atceras gleznu kompozīcijas, krāsas, attēloto personu sejas izteiksmes, arhitektūras stilus utt.)
Ko atceros es?
Kā pirms gadu desmitiem Jēnā basām kājām gāju pa 20 cm biezu sausu kritušu lapu paklāju pakalniņā parkā, un kāda bija sajūta.
Tveici no sakarsušiem mūriem Spānijas pilsētās.
Sarunas ar cilvēkiem (taksistiem, pārdevējiem utt.) Šrilankā - ar tekstiem, ar intonācijām, ar pauzēm, balsīm, kur tas notika, kā mēs satikāmies, kā mēs šķīrāmies.
Virzienus un attālumus no naktsmājām līdz objektiem un kādos diennakts laikos tie veikti, kādas bijušas gaismas un smaržas.
Cik ārkārtīgi smieklīgs ir Lisabonas azuležu muzejs. Un cik ļoti smieklīga ir Šrilankas "elles galerija".
Kā garšoja viss, ko ēdu Taizemē, kur to ēdu, kā nopirku.
Daži saulrieti virs jūras, virs tiltiem.
Cik spēcīgs ir okeāns, ja tajā iebrien.
Braukšanu ar motocikliem, tuktukiem, satiksmes autobusiem; kustību, šoferus, pasažierus.
Dažnedažādu guļvietu mīkstumu/cietumu.
Kukaiņus no rītiem dienvidvalstu vannasistabās.
Pērtiķu skatienus.
Kaukāza ledāju salto elpu. Kaukāza pļavu krāšņumu. Kalnu taku mijiedarbību ar maniem zābakiem, nūjām, līdzsvara aparātu un dažkārt arī dibengalu.
Miglas.
Karstos avotus, aukstos kalnu upju braslus, dažāda siltuma jūras.
Trokšņus, kas man nav ļāvuši gulēt.
Sēnes, ogas, riekstus - visu, ko var atrast un salasīt, izbaudot piedzīvojumu.
Dejas.
Tirgusplačus.
Bet ja man tas viss būtu jāapraksta vizuāli, tas neizdotos.
|
|
