|
January 8th, 2013
11:09 am
«Tagad ir grūti saprast, ka šo mazo dzīvnieciņu Snifu varēja pierunāt, lai viņš atdod Cedriku. Pirmkārt, Snifs līdz šim nekad nekā nebija atdevis, drīzāk gan otrādi. Un, otrkārt, Cedriks tiešām bija brīnumains. Cedriks nebija dzīvs, viņš bija lieta - bet kāda! Sākumā varēja domāt, ka runa ir par mazu plīša sunīti, diezgan apmuļļātu un aiz mīlestības applūkātu, bet, paraugoties uz Cedriku tuvāk, varēja redzēt, ka viņa acis bija kā topāzi un pie kakla lentītes karājās mazs, īsts mēnessakmentiņš. Viņa sejas izteiksme bija neatdarināma, neviens cits suns to nevarētu attēlot. Var jau būt, ka dārgakmeņi Snifam bija svarīgāki nekā sejas izteiksme, bet viņš tomēr mīlēja Cedriku. Un, tikko to atdevis, viņš krita izmisumā. Viņš neēda, viņš negulēja, viņš nerunāja. Viņš tikai nožēloja.
- Mīļais, mazais Snif, ja nu tu tik briesmīgi mīlēji Cedriku, tad vismaz būtu to atdevis kādam citam, kas tev patīk, nevis Lēnprātes meitai, - troļļa Mumina māmuļa sacīja.
... pie visa vainīgs trollītis Mumins. Viņš teica - ja atdodot kaut ko tādu, ko ļoti mīlot, tad saņemot atpakaļ desmitkārtīgi un jūtoties brīnišķīgi. Viņš mani pievīla.»
Uzmanies, pirms tu kaut ko izmet no savas dzīves... labi, ka reizēm tas ir atgūstams, jo kopija noglabāta kaut kur tik dziļi, ka pašai aizmirsies. Pat ja šoreiz ir runa tikai par fotogrāfiju, kurā es jūtos mīlēta.
|
|
