"Jau krietnu laiciņu zināju (un to arī skaidri apzinājos), ka viņa ir tikai sieviete, kura mani ir dzemdējusi; sieviete, kura (ne vairāk un ne mazāk) man devusi tikai dzīvību; sieviete, pateicoties kurai, es šobrīd varu būt dzīvs un priecāties par šīs pasaules skaistumu vai nolādēt tās neaprakstāmo ļaunumu. Bet māte... Diez vai. Mātes vārds man tomēr saistījās ar daudz ko vairāk nekā tikai ar diezgan vienkāršu fizioloģisku darbību - pēc apaugļošanās no ķermeņa dabūt ārā tur nogatavojušos augli... Ja šai darbībai tālāk neseko prieks, laimes sajūta un vēlme šo kaislas mīlas vai liela grēka rezultātā radušos bērnu pieglauzt pie krūts, pabarot, apmīļot un paturēt uz mūžu, tad tas ir visai primitīvi..." /E.Lukjanskis, "Cilvēks naktī"/
|