tapšana

26.10.09 20:57

es te palasu vienu, palasu otru un secinu, ka mēs, sievietes, attiecībā uz vīriešiem tomēr esam galīgas duras. tik daudz utopijas, tik daudz cerību, tik daudz muļķības. un nav laikam nevienas pašas, kas sirds dziļumos necerētu, ka "viss mainīsies, viņš tā vairs nedarīs, tā bija pirmā un pēdējā reize". cik reižu jāviļas, lai beidzot noticētu dusmās izvizītajām, visdažādākajos lamu vārdos ietērptajām tēzēm, ka neviens vīrietis vēl nav mainījies tāpēc vien, ka kādam sievišķim atsevišķas nianses viņa uzvedībā/personībā/dzīvesveidā liekas nepieņemamas? kāpēc lai kāds vispār mainītos, ja viņam ir labi tāpat un nav nekāda diskomforta attiecībā uz savu vai sava krāniņa domu gājienu? un tikai nevajag par mīlestību vai par to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, muldēt, jo ir, manuprāt, pāris tādas lietas, kuras neviens otru mīlošs cilvēks nekad nedarītu. pēc n-tajiem  gadiem varbūt, jo tad, ziniet, mīlestība arī pāraug tādā kā citā kategorijā, balansējot kaut kur starp iekāri, garlaicību, rutīnu un labākā drauga mīlestību, un arī tās sajūtas nav intensitātes ziņā salīdzināmas ar pirmajiem mēnešiem, bet ne jau nu sākumā, kad jābūt uh un ah, es nevienu citu šajā pasaulē bez tevis negribu.

26.10.09 10:33

Rīga. Novembrīgi. +10 °C. Dienas ilgums: 9h 36min.

Jēziņ, atkal es esmu nokavējusi visu, ko vispār kāds cilvēks var nokavēt. Nē, nopietni man tas riebjas sevī. Es taču pat piecēlos tā, ka man bija stunda laika ieiet dušā, saģērbties un aprīt kūkas gabalu, bet, nē, protams, ka es nokavēju ne tikai pirmo, bet arī otro lekciju. Un runa vairs nav par nespēju izvelties no gultas, temats ir nespēja ātri un operatīvi atrast šodienai piemērotas drēbes, uzlikt skropstu tušu un tikt galā ar matiem. Ko man ar sevi darīt? Acīmredzot man trūkst atbildības sajūtas, un vēl nezin kādu tur īpašību, bet šā vai tā man tagad jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem un stresu, ka viss saies grīstē agri vai vēlu. Cik gan reižu es esmu solījusies nekavēt, cik gan nervu es neesmu tādēļ saēdusi, un tik un tā man nekas nesanāk. Mani taču nekur tādu neturēs, man jau priekšnieks pēdējo reizi pārmeta, un arī lekcijas es kavēju. Ai, es esmu bezcerīga.

25.10.09 11:55

un tos kokus, starp citu, neviens nekad nenocirtīs.

25.10.09 11:46

mani aizrauj tās dažādās metodes, ar kurām dzīve izsvītro vienu vai otru cilvēku uz visiem laikiem. un, nē, es neatbildu uz muļķīgām, emocionāli sakāpinātām vēstulēm, un, jā, es distancējos no visiem, kuri kaut mazākajā mērā apdraud manu harmonisko eksistenci ar savām domām, idejām, pārmetumiem vai izteikumiem. labāk es viena.

20.10.09 15:07

ha, man nav interneta, es sēžu tgd filoloģijas fakultātes bibl., jo man šodien, izrādās, nenotiek itāļu valoda (lkm rūpīgāk vajadzēja to meilus lasīt), un tās vietā ir kkāda konference par kaut ko, bet, piedodiet atvainojiet, es uz 14.00 netieku nu nekādi, bet ar nokavēšanos man iekšā iet kauns pie tik nopietniem ļaudīm. 
un mani mīļākie laikapstākļi ir anticiklons oktobrī, īpaši tāpēc, ka rīt, manā dzimšanas dienā, vajadzētu būt saulainam kļavu laikam kā bērnībā, kā šodien!
labi, es nu došos tagad ielās vēl pēdējo dienu nodzīvot, lai rīt pār mani nāktu nenovēršamā apjausma, ka laikam ir kājas un uz vietas tas nestāv. rītvakar eju uz teātri, bet priekšpusdienā jāpaņem kāds dzirkstošais vīns un jāuzbrauc Pēterbaznīcas tornī. būs gan laikam jāņem bērnu šampis - es ciest nevaru šampanieša garšu un tās specifiskās, asās sāpes deniņos, kas parādās jau pēc pusglāzes. priekā!

• ?

16.10.09 10:48

Rīga. Migla. Dienas ilgums:10h 22min.

Es Jums stāstīju tādu interesantu lietu, ka viens 20-gadīgs puisis, mans paziņa no Lietuvas, aptuveni pirms pusgada visnotaļ sasteigti un neapdomīgi apprecējās, pārsteigdams vecākus un vietējo publiku. Viņš precējās, tāpēc ka abi ar meiteni negribēja dzīvot grēkā, resp., jauniešiem seksu gribējās. Man joprojām liekas, ka tas ir sick. Cik labi, ka omītei tā arī neizdevās manī un L. ieaudzināt kārtīga katoļa garu.

P.S. šodien man iesvētības, vakarā- pimkursnieku baļļuks, a es joprojām nezinu, ko vilkt. vakar nopirku melnus,šaurus svārkus ar augsto jostasvietu, iztērējot pusi savas 3 dienu algas, bet kaut kā man tomēr liekas, ka tas M pāris mm par lielu, tad nu prātoju, ka varbūt jābrauc samainīt pret S - tie bija tādi kā apspīlētāki un seksīgāki, bet atkal varbūt dažus mm uz mazo pusi.

• ?

13.10.09 20:04

Rīga. Sola puteni. Man riebjas ciklons. +3°C. Dienas ilgums: 10h 37min.

Beidzot Kurzemes Namu apsaimniekotājs nolēma par labu apkurei, pēdas gan vēl salst, bet galvenais, ka pašai silts un logu atvērt var. Rīt no rīta uz darbu, bet šodien neesmu izdarījusi neko no iecerētajiem papīra šķirošanas darbiem un arī socioloģijas grāmatā biju tikai 11. lappusē, kad Viņš, ak kāds pārsteigums, zvanīja pie manām durvīm.
Jauki jau jauki, neko citu i nepasacīsi, lai arī  "Tu esi čūska, nē, drīzāk tāda pati kā Naudiņa (viņa kaķene - piezīme mana) - Tu spēj būt tik piemīlīga un jauka, bet tad pēkšņi ieskrāpēt un plosīt, lai pēc brīža atkal pieglaustos." Es Viņam pateicu, ka visas sievietes ir tādas, Viņš, kā neticēdams, iepleta acis un jautāja, vai tiešām.



uzmanību pievērst uzrakstiem aiz onkuļa muguras

• ?

13.10.09 12:57

Viņš nedod nekādu ziņu, es jau nu pirmā Viņam nezvanīšu. Velns zina, varbūt esmu brīva meitene?

• 3
• ?

10.10.09 23:44

Drēbītes saliktas, zābaki nopucēti - rīt kopā ar afleta, kjopsis un viir_chak_ braucam uz Siguldu.

10.10.09 13:06

Rīga. Skaidrs. Vēss. +8 °C. Dienas ilgums: 10h 51min.

Man vispār šausmīgi patīk tumšmates un, ja tās ir sulīgas brunetes, tad vispār iģeaļņiks, bet tās balinātās blondīnes ar ataugušajām saknēm pa lielākajai daļai izskatās skumji un bezgaumīgi, ko gan nevarētu teikt par dabiskajām blondīnēm, kuru sejas vaibstus, krāsu, uzacis un skropstas daba radījusi fenomenāli piestāvošas matiem.
Nu, jā, un vēl jau man patīk maigas lokas, es atceros, kā pirms pāris gadiem sapņoju par taisnām ķeskām, taču nu esmu sajūsmā par saviem matiem, tikai vajadzētu saņemties un nogriezt tos sausos, nedzīvos galus, bet tik ļoti žēl - nepavisam negribas, lai mati īsāki. Bet nu labi, kāpēc es tērēju laiku, man jāskrien uz bibliotēku kopēt par Livonijas laika tiesībām, un tad vakarā es gribu nopirkt kaudzi to garšīgo rabarbermaizīšu un negausīgi pieēsties.

• ?

5.10.09 20:17

džīzaz kraist, man vienmēr bijis teicamnieces sindroms vai tāds piemeties tikai tagad?
es neesmu apmierināt ar 9 par to angļu valodas murgu, jūs varat iedomāties! nevis tādā ziņā, ka, manuprāt, es būtu pelnījusi vairāk, bet tādā, ka nākamreiz man noteikti jādabū 10 :D

4.10.09 23:28

nežēlot, nežēlot sevi. nesaudzēt un dzīt uz priekšu, jo es panākšu savu, agri vai vēlu es panākšu savu. es vienmēr panāku savu, ja vien sagribu tā, ka pat saņemos pakustināt mazo pirkstiņu. es uzrakstīju izcilu zpd, es iestājos budžetā, es pat krīzes apstākļos atradu darbu divu dienu laikā,  tāpēc es nolikšu tiesības, es noturēšos budžetā un man būs nauda, man būs viss, ko es vēlēšos. viss, es eju negulēt, es eju kalt no galvas, jo es iemācīšos, es izdarīšu, lai tur vai kas.

4.10.09 18:31

Вы запоминаете тех людей, кто не ответил вам взаимностью. Это самые важные для вас люди в жизни.

/no viir_chak_

4.10.09 17:28

gribu seksu un gribu kaut ko vai kādu šajā dzīvē, kas mani vēl spētu apžilbināt un pārsteigt, bet, tā kā tuvumā nav ne viena, ne otra, atliek krāmēties ap angļu valodu (joprojām!)

4.10.09 17:08

pareizi m. teica, ka esmu pesimiste, vēl tikai aizmirsa pieminēt, ka arī neirotiķe ar noslieci uz depresijām

3.10.09 23:59

haha, bet es taču jums laikam liekos smieklīga ar savu naivo skatījumu uz lietām

3.10.09 22:45

es dažreiz domāju, kā būtu iegrozījusies mana dzīve, ja es nebūtu sagājusi kopā ar m.
kāda es būtu, kādas būtu manas attiecības un prioritātes, ar ko es šobrīd nodarbotos un kur es atrastos. kas būtu mani paziņas un ko es no attiecībām būtu mācījusies? vai es maz tagad atrastos latvijā, jo, jā, viņš bija viens no iemesliem, kāpēc es atmetu domu par studijām ārzemēs.
man vispār attiecības liekas mūžīgas, vienmēr taču var atrast kompromisu, kopsaucēju, tas ir kaut kāds bezgalīgs process manā skatījumā, jo, pat ja man apniktu, es nemūžam nespētu to visu tā vienkārši pārtraukt, es neiedomājos, kā cilvēki var pamest viens otru, kad abu starpā ir tik daudz pagātnes, tik daudz labā un sliktā. nesaprotu, kur tēvs toreiz ņēma spēku, lai pamestu māti pēc 15 gadu kopdzīves - tas otrs taču ir gandrīz kā radinieks, mana iztēle vienkārši nesniedzas tik tālu, lai spētu vizualizēt to, kā viņš mani/es viņu pametu. nevaru iedomāties, kādam būtu jābūt vīrietim, lai man viņu tik ļoti vajadzētu, ka es būtu gatava sagraut telpu, ko mēs trīs gadu laikā esam radījuši kopš mūsu pirmās tikšanas brīža.
šajās attiecībās es vispār esmu guvusi divas ļoti vērtīgas atziņas. pirmā ir, ka cilvēku neviens un nekas šajā pasaulē nespēj mainīt, ja viņš pats to nevēlas un tas nav viņa pašmērķis. otrā - neviens nav pati pilnība un, ja nu mums gadījumā liekas, ka ir, tad mēs vienkārši viņam neesam devuši pietiekami daudz laika, lai viņš samīdītu visas mūsu rūpīgi lolotās ilūzijas par sevi. nav viegli pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, bet es mācos būt pašpietiekama, cenšos sevi realizēt, mēģinu atjaunot savu personīgo telpu, kuru zaudēju jau attiecību sākumā, lai iespējami mazāk būtu jājaucas viņa dzīvē, uzskatos un nākotnes vīzijās, jo, būsim godīgi, es vienmēr esmu centusies viņā mainīt šo un to, bet tas viss ir veltīgi, kad es jums saku, jo viskonstruktīvāk mēs enerģiju varam ieguldīt tikai un vienīgi sevī, uzlabojot, mainot un izglītojot sevi kā personību.

3.10.09 17:31

Nē, bet patiesi kaut kā nebūt jānopelna sev maza koka būdiņa (vēlams siltajās zemēs, jo tur par apkuri nav jāmaksā), jāiegādājas vecs divritenis, uzticams suns un jāpārtiek no dārzā audzētām dillēm un kartupeļiem. Līdz nāve mūs šķirs.

kāpēc man vienmēr ar kādu par kaut ko jācīnās, es taču neesmu radīta cīņai, ko tur brīnīties, ka visbiežāk mani sagrauj