tapšana

12:41

Vakar, 30. jūnijā, apritēja divi gadi kopš iepazināmies. Tovakar, kad pludmales smiltīs zīmējām krustus un nulles, pat iedomāties nespēju, ka tas reiz aizies tik tālu. Aptuveni desmit mēneši bija nepieciešami, lai secinātu, ka esmu iemīlējusies; pusotrs gads - lai pieņemtu to, ka esmu iemīlējusies, kā tobrīd likās, neīstajā cilvēkā un neīstajā laikā; gads un desmit mēneši - lai, izejot cauri vairākiem attiecību posmiem, simtu pirmo reizi pārliecinātos, ka nevienu citu man šobrīd nevajag, un definētu savstarpējās attiecības kā attiecības.
Kaut kā neticami, ka vīrietis, kuru redzu sev blakus, ir tas pats pinkainais, saplēstajās biksēs tērptais puika, kas toreiz. Vēl neticamāk - tas, ka pārgudrā, vīzdegunīgā Justīne atvērusies un tapusi par to smejošo būtni, kura viņam blakus soļo šodien.

• 4
• ?

21:51

Riebjas būt mājās, kad vecāki neguļ. Klausīties mātē, kura mūžīgi runā tikai par naudu un visas negācijas izgāž nevis pār svešiniekiem, bet pār mājiniekiem. Un vēl visas tās replikas, ko viņi velta viens otram. Nē, es neko nesaku, lai jau dzīvo, kā grib, man tikai ir pretenzijas pret to, ka nekad nav miera, nekad nav klusuma. Vienmēr viņiem jārunā, jābļaustās, jākustas un jānervozē. Tāda atmosfēra ir neizturama, liekas, ka galīgi neiederos šajā ģimenē. Neesmu sakāpināta, neirotiska un neelastīga un nekādā gadījumā negribu tāda reiz kļūt.

• ?

22:19

Un vispār man ir 38°C, sāp kakls un ļoti gribas paraudāt. Kaut kā žēl sevis. Slikti jūtos.

• 1
• ?