Man liekas, ka dzīvot pēdējam mirklim ir aplam muļķīgi. Nemaz nerunājot par izjūtu/emociju nonivilēšanos un visādi citādu figņu, tas principā liek cilvēkam vienkārši ļauties straumei. Un ļauties straumei nav tā ultimatīvi stilīgi, ja vien nav kāda noteikta mērķa. Mērķa trūkums laikam ir otra problēma, ko es šādā dzīvošanas veidā saskatu. Man kaut kā gribās mērķi un gribās to sajūtu, ka tam, ko es daru ir kaut kāda mazliet lielāka nozīme par vienkāršu seva es entkārtējo pierādīšanu sevis pierādīšanas pēc.
No otras puses Carpe diem! māca neļauties aizspriedumiem, šaubām un bailēm. Kas savukārt ir vianotaļ stilīgi.
Lai dzīvo sapnis par māju ar balto sētu, suni un mohēras paklāju! LOL
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mērķa trūkums laikam ir otra problēma, ko es šādā dzīvošanas veidā saskatu.
Man kaut kā gribās mērķi un gribās to sajūtu, ka tam, ko es daru ir kaut kāda mazliet lielāka nozīme par vienkāršu seva es entkārtējo pierādīšanu sevis pierādīšanas pēc.
No otras puses Carpe diem! māca neļauties aizspriedumiem, šaubām un bailēm. Kas savukārt ir vianotaļ stilīgi.
Lai dzīvo sapnis par māju ar balto sētu, suni un mohēras paklāju!
LOL