Aprīlis 2008 | 01 | 02 | 03 | 04 | 05 | 06 | 07 | 08 | 09 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |
Aprīlis 2008 | 01 | 02 | 03 | 04 | 05 | 06 | 07 | 08 | 09 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 |
Kamazs
Savukārt par to dzīvi -- kā jau es teicu, mani fascinē tāds apziņas stāvoklis, ka tev nav ko zaudēt. Ka nav iespējams un bezcerīgi,bet tu ej un dari. Mēģini. Ne obligāti tas attiecās uz kaut ko tādu tiešām nopietni bēdīgu, dramatisku, bet dzīvē ir pietiekami daudz sūdu, lai laiku pa laikam tu tā sajustos. Un tad ir tāda dīvaina iedvesma, ironija un fīlings.
Vai es dzīvoju savu dzīvi kā pēdējo mirkli? Ja arī ne, es cenšos. Ne vienmēr tas nozīmē kā aptrakušam riskēt un triekties visam cauri, dažkārt tas nozīmē vienkārši izdarīt tās lietas, kuras kaut kā sevī parasti nobremzē. Kuras gribās, bet neizdari. Nu, tjipa, dzīvot un rīkoties tā, ka esi maksimāli gandarīts. Un tas, imo, nemaz nav slikti. Vismaz neesi depresīvs.
Bet, kā parasti, visas gudrības, ko cilvēks sagvelž dzīve ņem un apgriež otrādi kādā situācijā tā kā hvz kā es dzīvoju. Ne šā, ne tā. Man vairāk velk uz kokteili.