| 7:24p |
No kurienes ceļas šāda veida emocijas (sk. zemāk, kopēts no FB)?
Valsts / sistēma nestāv klāt, nerūpējas par katru noskumušo.
Klāt neesošā tēva trauma?
UPD: sabiedrības atomizācija?
"Neviens nejautā, kā jūtos es"
***
Es vairs nezinu, kā dzīvot šajā valstī.
Katru dienu mostos ar sajūtu, ka cīnos viena. Darbs – smags, alga – niecīga. Rēķini aug, pārtikas cenas kāpj debesīs, bet atbalsta – nav. Tu ej, dari, cīnies, un beigās – nekā. Valsts klusē. It kā mēs – vienkāršie cilvēki – neeksistētu.
Man ir bērni, par kuriem rūpēties. Katrs mēnesis ir izdzīvošanas izaicinājums. Skolai vajag jaunas lietas, bērnam – ziemas zābakus, bet man pašai – klusums. Neviens nejautā, kā jūtos es.
Esmu nogurusi. No vienaldzības. No sistēmas, kas nepamana. No tā, ka sirds plīst, bet valstij ir vienalga.
Vai kāds vispār dzird mūs? Vai mēs esam tikai statistika? |