Liena - Komentāri

Vai, cik mīļi :) Pilnīgi iedomājos, cik forši tādu bubsi samīļot! :)
Bet nu apčubināšana un "apstrāde" gandrīz tikpat daudz cik cilvēkbērnam!! :D

Mums vecā mājā visu mūžu ir bijuši bezsugas dīvainīši, vienmēr paņemts no kāda kaimiņa, vai pašu sunenītei sadzimuši visādi brīnumi, no kuriem kāds parasti tika paturēts. Neviens tīrasiņu suns nav bijis. Bet tieši tas likās forši, jo tāds suns nekad agrāk nav bijis, un otrreiz nebūs :)) Un neslimoja viņi ne ar kādām slimībām. Dauzījās daudz savā vaļā pa dārzu. Vienmēr atgriezās pie mammas kājgalī :)) Vai vismaz uz čībām pie gultas... ;D
Visi suņi mums bijuši pilnīgi mammas padotie. Dievināja viņu, un pašreizējie divi - mazais pusvilciņš un mazais ceturtdaļtakšelis, pusvilciņa dēls - arī tur manu mammu dievietes lomā. Vienmēr brīnāmies, cik ļoti daudz mīlestības tiem dzīvniekiem iekšā.
Bija reiz arī tāds puspekinietis, blonda, pūkaina bumbiņa līkām jājelēm, saspiestu purniņu un plīvojošām, pinkainām ausītēm. Tas bij kundziņš! Tik uz spilvena gulēja! Tikai mammai visur līdzi! Viņš tāāā mīlēja manu mammu, ka pat ieskrēja jūrā pie viņas, kad viņa bij iebridusi līdz ceļiem un joka pēc pasauca viņu. Bet Totiņa vairs nav, nav arī Molles, pustaksīša mammītes. Tā arī bij tāda zuksene! Izskatījās pēc puikas - ar baltu bārdiņu! Pati melna. Dikti neklausīga bija gan, tāpēc arī nelabi beidzās viņas stāsts.

Ja man būs suņuks - un man noteikti būs - es visdrīzāk gribētu kādu mazo. Smukumam un mīļumam vien, kveksīti kādu. Arī takšeli vai pekinieti