Man līdzīgs sēdēja vilcienā tieši priekšā, līmēja kaut ko no aplikācijas papīra un ik pa brīdīm tādā veidā paskatījās ar trakām acīm un pasmaidīja takā pedofīlis. Un ar lielāko prieku atvilka logu kuru pasūtīja tantes kas atradās vilcienam pa vidu. Un tad ienāca rudenīgs vējš, visi sāka savas kājas vicinot vidzināt. Samina zebras ar pamitrām zolēm. košļeņu putniņus neviens nepamanīja, neviens nepamanīja sevi. Viņi visi bija liels žurku bars, vienīgi es nebiju nē nē tikai ne es. Āboli bija somā kura domāja manā vietā. Garšīgie ananis un agrīnie rudens saucamie par rožu un serinkiem. Par voleibolu neviens nedomāja, arī par peldriņķiem nedz sauļošanās krēmu. Visiem uz pleciem gulēja noblietēti smagi žurku vainagi un kamieļādas kažoki. Cits savus nekaunīgos plecus slēpa ar ādas jaku, vēl kādam reitūzenes un sportiska kurtka. Visi viņi apvienojās ņirdzošā ņudzeklī. Pārkopēti ar katru kopiju iegūstot citādāku versiju un tādā veidā arī indivīdu.Visi vicināja kājiņas līdzīgā apmlitūdā, krišanas paātrinājumā ātrāk uz autobusa tuvošanos visi svārstīja savus kāju svārstus un skatīja ciklus, pa brīdim jau aizmirsa kā skaitīt, pa brīdim pasauca suni uz mājām un kaķi pie sāniem. Pa brīdim viņi neatradās šiet dziļi sevī. Pa brīdim pabrīdināja viens otru ar izbāzeņu acīm. Nonākuši darbos un skolās pasveicināja uzburbušos priekšniekus un allaž ārēji smaidošās sekretāres, kas karājās uz datortaustiņiem. Gaiteņi nomiegojušies rūca un persiešu kaķis visus stūrus bija pieķurājis tā, ka līstu vietās stipri tumsnējāka grīda rēgojās arī pēc apkopējas apmeklējuma. Bet varbūt apkopēja šorīt nebija vienīgā ieradusies. Varbūt Kā troleibuss priedēs nomaldījusies. šie lepnie padevīgie kalpi nestaigā pa stūriem tapēc tie ir tik tumsnēji, ka tajos pamestie sāk kunkstēt, kā kaķi murrāt kā brāķi tie ir sabiedrībā šajā.