lago

Šodien pēc ilgāka laika saņēmu ziņu no Holandes. Šad tad iedomājos, kur gan tas cilvēks palicis. Un tik patīkami, ka viņa mani atceras!

Manā kontā ir sestā diena. Lidoju. Vismaz mazliet, jo kakla sāpes velk atkal lejā. Man ir attaisnojums tam, ka neēdu, jo es vienkārši to nevaru izdarīt bez sāpēm.

Piecas dienas tusēju. Dejoju, dzēru, smējos, raudāju, uztraucos, runāju... Piecas dienas! Un līdz ar to tagad pienākusi kārta klusuma periodam. Beidzot jāsāk darīties, jo pēdējie termiņi lēkšo arvien tuvāk. Pēdējais laiks! Neciešu, bet izturēšu.

Mana pasaule pasākusi mani pārmākt. Es visu laiku viņā iegrimstu! Vismaz pēc tā, kā mana istabas biedrene mani uzrunā - atkal iegrimi savā pasaulē!

Dzīvokli bijām skatīties. Bet ir vēl viens piedāvājums. Otrais stāvs un malkas apkure!:)) Mazliet romantiski!

Bet ar visiem šiem dzīvokļiem un mētāšanos sāku nojaust, ka man nepieciešams noparkoties. Vienā vietā un uz ilgāku laiku, lai iegūtu da jebkādu sirdsmieru!

vēlme pēc saldējuma
izkusuša un lieka,
pilošās saprāta drumslas.
lidojošs gars,
pretī sviluma smakai
pretī aukstumam ledainā akā.
dunoša sitiena atbalss,
kas sajūtas sakurina,
un cerībā apslēptie vārdi -
lai tikai sapurina

Beidzot man ir vēlme pēc miera! Un vienas palikšanas!

Es domaaju, ka esmu citaa pasaulee... Bet visu laiku kautkas spiedza, ka taa nav. Liidz apjeedzu, ka spiedzeeja ir manis pashas pasaule!

Pavasara nav! Ir tikai paareja no viena uz otru. Pavasaris ir tikai paarejas laiks, lai nevajadzeetu gari skaidrot - nu tad, kad ziema beidzas, bet veel ne taa iisti un kad ir vasara, bet veel ne taa iisti!

Sapnjoju. Diivaini likaas, ka sapnjoju. Bet tas arii bija taads pusnomoda sapnis. Es biju baltaa kleitaa - preceejos. Bet ieprieksheejaa dienaa liigavainis bija aizgaajis pie citas. Vai nu kautkaa taa. Nu taa... Negribeeju, lai kaazas tiktu atceltas, jo paaraak daudz viesu un izdevumu, taapeec zvaniiju diviem citiem viirieshiem ar piedaavaajumu naakoshaa dienaa preceeties. Vinji abi ieradaas, bet es veel joprojaam gaidiiju savu iisto.
Liidz vinjsh naaca... Un es skreeju pretii tik laimiiga. Vinjshnebija pie citas aizgaajis. Bet iemeslu kaveejumama arii neuzzinaaju.

Veel viens moments iz shii sapnja, ka appreceejos ar kaadu citu, ne to, ar kuru bija domaats un maaciitaajs (kaazas notika bazniicaa, kas arii bija diivaini) deva lauliibas aplieciibu un tad visi briiniijaas, kaapeec viiriesha vaards ir savaadaaks, nekaa tur bija rakstiits. Kaut kaadaa veidaa shiis lauliibas tika anuleetas.

Visu sapnja laiku mekleeju. Kaut ko mekleeju. Baltajaa kleitaa, pliivuraa... Nezinu, kuraa briidii, bet redzeeju, ka braucu mashiinaa. redzeeju mashiinu, kura durviis bija iespiests mans pliivurs!
Un arii dejas. Kaa es dejoju ar savu jaunizcepti viiru, maigi duudinot un skuupstoties. Un tad mees pametam viesus.

Diivaini likaas arii tas, ka mans teevs naaca uz istabu, kuraa guleejaam. Bijaam kaili, apsegushies, bet teevs ienaaca. Un tad mani sagraaba bailes. Prasiiju, ko vinjsh te dara? Lai iet prom. Taalaak vairs nebija nekaa... Vai arii neatceros.

Ko tas vareetu noziimeet?

atrastā atslēga uz viņsaules
apdedzinātām telpām.
viņas skatiena aukstums, kad prasa
par laiku un naudu,
kas man jāatdod?
kam esmu parādā?

sevis žēlabainā kodīšana,
asiņainās rokas, rokoties
zemes dzīlēs

bet es tikai gribēju
just...

miniatūrās katras dienas gaidīšanas;
kad tad notiks pārmaiņas?
cik daudz redzēšu?
kas paliks pāri?

es skurinu nost
to lidojošo smaku,
kas iekarinājusi savu ķetnu
manā ceļā;
es nevēlos saglabāties
tik svaigi nelaimīga;
es vēlos tikt pāri
tam kroplajam tiltam;

aizripo mēness,
kas man solījis
iepatikties;
bet viņa elpa liek bēgt
neatskatoties;

nav laika pārdomām,
nav laika vispār;

pulkstenis iztecējis tukšs.