lago

Es domaaju, ka esmu citaa pasaulee... Bet visu laiku kautkas spiedza, ka taa nav. Liidz apjeedzu, ka spiedzeeja ir manis pashas pasaule!

Pavasara nav! Ir tikai paareja no viena uz otru. Pavasaris ir tikai paarejas laiks, lai nevajadzeetu gari skaidrot - nu tad, kad ziema beidzas, bet veel ne taa iisti un kad ir vasara, bet veel ne taa iisti!

Sapnjoju. Diivaini likaas, ka sapnjoju. Bet tas arii bija taads pusnomoda sapnis. Es biju baltaa kleitaa - preceejos. Bet ieprieksheejaa dienaa liigavainis bija aizgaajis pie citas. Vai nu kautkaa taa. Nu taa... Negribeeju, lai kaazas tiktu atceltas, jo paaraak daudz viesu un izdevumu, taapeec zvaniiju diviem citiem viirieshiem ar piedaavaajumu naakoshaa dienaa preceeties. Vinji abi ieradaas, bet es veel joprojaam gaidiiju savu iisto.
Liidz vinjsh naaca... Un es skreeju pretii tik laimiiga. Vinjshnebija pie citas aizgaajis. Bet iemeslu kaveejumama arii neuzzinaaju.

Veel viens moments iz shii sapnja, ka appreceejos ar kaadu citu, ne to, ar kuru bija domaats un maaciitaajs (kaazas notika bazniicaa, kas arii bija diivaini) deva lauliibas aplieciibu un tad visi briiniijaas, kaapeec viiriesha vaards ir savaadaaks, nekaa tur bija rakstiits. Kaut kaadaa veidaa shiis lauliibas tika anuleetas.

Visu sapnja laiku mekleeju. Kaut ko mekleeju. Baltajaa kleitaa, pliivuraa... Nezinu, kuraa briidii, bet redzeeju, ka braucu mashiinaa. redzeeju mashiinu, kura durviis bija iespiests mans pliivurs!
Un arii dejas. Kaa es dejoju ar savu jaunizcepti viiru, maigi duudinot un skuupstoties. Un tad mees pametam viesus.

Diivaini likaas arii tas, ka mans teevs naaca uz istabu, kuraa guleejaam. Bijaam kaili, apsegushies, bet teevs ienaaca. Un tad mani sagraaba bailes. Prasiiju, ko vinjsh te dara? Lai iet prom. Taalaak vairs nebija nekaa... Vai arii neatceros.

Ko tas vareetu noziimeet?