lago

Un kluseeja, kluseeja. Lai gan tas tika dariits ar nodomu - lai es speetu aizbeegt.

Liidz ar to nejuutos diezko labi par to. Kauns, ka neskatos aciis tam, no kaa beegu!

Sniegaviirs veel joprojaam izdemoleets!

Teicu, ka veel ilgi, ilgi negrieziishu matus. Samelojos. Man uznaaca... nu taa sajuuta... ka vajag. Un apgriezu! Izskatos kaa no kaadas polju zemes... pane lago :)))

Un mana sarkanaa... cepure un aizlieneetie cimdi!

Kaa citaa pasaulee. It kaa veel tepat, bet joprojaam citaa. Eena kliist, atsitas pret sienu, censhas piecelties, lai turpinaatu. Dveesele nemieriiga staav un noskataas. "Taa nav mana eena" vinja chukst. Visu laiku pie sevis atkaarto: "Taa nav mana eena!"

Bet citaa pasaulee, veel joprojaam atrodoties kaut kur tepataam, tuvumaa, kliist vientulja un neaizsargaata. Eena. Vistuvaakie vinju atgruuzh. Vistuvaakie saapina visvairaak!

Manas acis - redziet!
Manas ausis - dzirdiet!
Mana sirds - mīli!

Jūtu pūsmu. No koka, kas pārliecies pār mani, lai svētītu. Tas ir mans altāris.

Un ziedos izklātos palagos gulstas jaunava, kas ieņem bērnu.

Aizturu elpu. Lai tās spēcīgā devsma neaizbiedētu brīnumaino gaismu, kas kāpj lejā no debesīm!

Vīrieši, visas sugas un pasugas! Sveicu Jūs vīriešu dienā! Lai arī neoficiāli! Labu veselību! Utt...:))

Man shodien teica, ka izskatos peec lago.
Kad abas daljinjas sapluudiis atkal kopaa, buus labi! Tagad mekleeju savu identitaati! Sevi. Haa. Smiekliigi jau. Kaut gan gribas raudaat. Izkaukt to, ko nesaprotu!

Truukst man beerna smiekli!

nav elpas
nav glastu
nav sejas.
tur aizkalnē slēpjas
pāridarījums.

ak, svētais,
pieliec savu pirkstu manām lūpām,
apgaismo dvēseles spoguli
dziļi iekrīti manī,
iekrīti, lai es varētu
celties!

līdz ar sauli,
līdz ar kailu vēja auru,
līdz ar jaunu paaudzi,
celties un vairs nekad,
nekad, nekad...
nekrist
atpakaļ lejā!

Es sakritos.
kā tā kūka, izņemta no cepeškrāsns,
kas savienojas ar gaisu.
es sakritos,
kamēr palika garoza.
es krītos lai kādam pa spēkam būtu
ar svilpi iepūst dzīvību
manī.
manā garozā.
iepūst elpu.

ūdeņainā garša mutē,
elpas bezgaršība.
nepūt vairs, svilpe,
tu manu mieru padari vāju.
bezspēcīgās gaidās
zvanu traļļus gaidu
gaidu, gaidu, gaidu...

klusums piezogas
manai garozai,
piezogas, lai appēstu
pamazām.
tukšums ieperinās zem garozas;
pamazām, lai pārņemtu
vājo dvēseli.

bet dvēsele bēguļo.
laukos, pilsētās,
sienās un plašumos...
bēguļo līdz ar domu
par to, ka varbūt,
ies - pē - jams
rītdiena atnāks.

gaiša doma.
garozas čokurs.
svilpes elpināšana.

Esmu mazliet no visa...
Tas baisais, tas sarkanais, tas bezpraatiigais...
taa uguns un ledus un ziedi...
taa dziive un naave...
taa pasaule, nejeega, bezjeega...

Esmu mazliet no visa...
Nav briinums, ka pazuda
identitaate!!!

Sakrustotas kājas,
aizvērtas acis.
Saliektas rokas,
taisna mugura.
Dungoju dziesmiņu...
Vai tas noziimee, ka meditēju?

Plakanā dzīves uztvere. Es redzu, ko tu nodari. Es jūtu, ko tu redzi. Es redzu, ko tu saki. Bet es tevi nepazīstu. Un man nav bail, ka pazīšu. Es to nemaz negribu. Jo tu esi plakana. Svītra uz kopējā fona.
Bet dzīve nav svītra uz baltas lapas. Tas ir pierādīts. Manā lapā.