Lai situācija būtu skaidra...
Vīrietis atsāka ietot narkotikas. Un attiecības sāka bojāties. Un jau vairāk kā pusgadu pamazām attiecības gāja uz galu. Caurumu pa caurumam. Līdz es neizturēju un aizgāju. Jo apnika apmelošana, aizdomas, neuzticība, pārmetumi, viss... Dzīves nebija!
Tātad:
1. Mans vīrietis ir narkomāns
2. Es aizgāju
3. Atkal satikāmies
4. Viņš tagad nelieto
5. Nespēju izlemt vai atgriezties vai nē
6. Mums ir meita
7. Vai viņš tiešām visu turpmāko dzīvi teiks narkotikām NĒ (ja jau nespēja to pat tad, kad, kā viņš saka, es atgriezu viņu dzīvē un vēl pēc tam, kad mums piedzima meita)?
Tālab sirds saka JĀ, bet prāts NĒ!!!!!!!!
:'(
Tātad:
1. Mans vīrietis ir narkomāns
2. Es aizgāju
3. Atkal satikāmies
4. Viņš tagad nelieto
5. Nespēju izlemt vai atgriezties vai nē
6. Mums ir meita
7. Vai viņš tiešām visu turpmāko dzīvi teiks narkotikām NĒ (ja jau nespēja to pat tad, kad, kā viņš saka, es atgriezu viņu dzīvē un vēl pēc tam, kad mums piedzima meita)?
Tālab sirds saka JĀ, bet prāts NĒ!!!!!!!!
:'(
Man gluži līdzīgs story ar bērna tēvu. Kad viņš vairs nelietos, tad viņš drīkstēs satikties ar bērnu, bet par kaut kādu kopdzīvi - nu sorrrry, lai kāda cita šito joku izmēģina, mani tas vairs nesaista.
Ja tu būtu viena un brīva, tad tu varbūt varētu atļauties laist savu dzīvi pa pieskari kaut kādu romantisku priekšstatu dēļ, bet bērnam nav ikdienā jādzīvo kopā ar tēvu narkomānu.