Kamēr slimoju
Nu labi, šodien ir tik mierīgi, ka var pat loģiski padomāt.
1) par to, kas notika šajā nedēļas nogalē, kur tas novedīs, vai man to vajag utt...
2) par to, ka veselu nedēļu izolējos no tuvākajiem cilvēkiem, kaut gan satikt viņus gribās ļoti, bet ķermenis to tik vine prasa kā miegu;
3) par to, ka strauji tuvojas pavasaris;
4) par to, ka beidzot nopirku jaunas bikses!:)
Īstenībā, makten daudz laika aizņem esība miegā. Bet, pārējā laikā - tādas savādas, dīvaini lipīgas skumjas. Tāda vilkšana pie kāda.
Nu ja, var jau būt, ka es sevi mānu... Vai arī esmu atradusi no tāda veida uzmanības.
Un tas, ka bezpalīdzīgi varu noraudzīties, kā cilvēks netiek ar sevi galā. Vienīgais, ko es varētu izdarīt - izvākties, kamēr vēl nav par vēlu, jo pašlaik nekā cita nespēju izdomāt.
Vīrieši ir daudz vājāki. Simt punkti! Daudz, daudz!
paldies! nejaushi sanaaca!