bet saapes ir... vieniigais ko es varu pagaidaam dariit ir samierinaaties ar taam
es reiz rakstiiju kaa es juutos un man iepatikas sizjeets ko uzbuuru ... es pierādīju pati sev, ka esmu pie koka piesiets lopinjš, piesiets ar salauztu gribu, samulsis kucēns. Tā vien gribās pargrauzt siksnu, aizskriet uz mežu un izraut sirdi. Lai dzive vieglāka. Bet attur naivā ticiba kadam nezināma labvelim, kurs apnemsies par mani rupēties. Suņuks sēž, acīs riešas asaras. Bet es atkal gribu uz mežu un izraut sev sirdi. Gribu stāvēt zem liela koka ar vēl polsējošu sirdi rokās un ļaut domu juklim pārslogot smadzenes. Gribu tā stāvēt un mocīt sevi ar jautājumu "ko talāk?" Kā zibens no skaidram debesim būs apzinašanās, ka mīlu viņu ar sirdi un dvēseli. Izraujot sirdi, dvēseli neizraut. Un es palikšu, stavot zem koka uz asiņainu, bet pukstošu sirdi rokās, un mocīšu sevi ar jautajumu: Ko tālāk?
izjutu sevis rakstiito un sapratu ka tas taa ir... daba nemiil tukshumu. liidz ar to sirds ir atpakalj vietaa. jo taa bija veel dziiva man rokaas...
kaa pati teici - daba nemiil tukshumu - taatad - vinja kompensees to, ko zaudeeji!
esmu kopaa ar tevi!
jo tagad es leenaam mirstu. deelj draudzenes nodeviigaas, meliigaas, alkoholiskaas, nelietiigaas riiciibas!
lasiiju.. turies.. ar mani nav tragjiski :)
es parasti to ka saap neizraadu, preciizaak to redz tikai tad kad ljoti saap.. bet vairaak es to neizraadiishu.. lai saap lai izsaap...
dziedaaga gan dziesmaa saapi nevar paarsaapeet... es varu :)
tu arii vari, ieksheeji mirt un atdzimt stipraaka... abas buusim stipraakas ruudiitaakas un peec tam arii laimiigaakas :)
vieniigais ko es varu pagaidaam dariit ir samierinaaties ar taam
es reiz rakstiiju kaa es juutos un man iepatikas sizjeets ko uzbuuru
... es pierādīju pati sev, ka esmu pie koka piesiets lopinjš, piesiets ar salauztu gribu, samulsis kucēns. Tā vien gribās pargrauzt siksnu, aizskriet uz mežu un izraut sirdi. Lai dzive vieglāka. Bet attur naivā ticiba kadam nezināma labvelim, kurs apnemsies par mani rupēties. Suņuks sēž, acīs riešas asaras. Bet es atkal gribu uz mežu un izraut sev sirdi. Gribu stāvēt zem liela koka ar vēl polsējošu sirdi rokās un ļaut domu juklim pārslogot smadzenes. Gribu tā stāvēt un mocīt sevi ar jautājumu "ko talāk?" Kā zibens no skaidram debesim būs apzinašanās, ka mīlu viņu ar sirdi un dvēseli. Izraujot sirdi, dvēseli neizraut.
Un es palikšu, stavot zem koka uz asiņainu, bet pukstošu sirdi rokās, un mocīšu sevi ar jautajumu: Ko tālāk?
izjutu sevis rakstiito un sapratu ka tas taa ir...
daba nemiil tukshumu. liidz ar to sirds ir atpakalj vietaa. jo taa bija veel dziiva man rokaas...
esmu kopaa ar tevi!
jo tagad es leenaam mirstu. deelj draudzenes nodeviigaas, meliigaas, alkoholiskaas, nelietiigaas riiciibas!
es parasti to ka saap neizraadu, preciizaak to redz tikai tad kad ljoti saap.. bet vairaak es to neizraadiishu.. lai saap lai izsaap...
dziedaaga gan dziesmaa saapi nevar paarsaapeet...
es varu :)
tu arii vari, ieksheeji mirt un atdzimt stipraaka...
abas buusim stipraakas
ruudiitaakas un peec tam arii laimiigaakas :)
ar labunakti :)
riit daudz darba...
apskaaviens
bucha