lago

bet saapes ir...
vieniigais ko es varu pagaidaam dariit ir samierinaaties ar taam

es reiz rakstiiju kaa es juutos un man iepatikas sizjeets ko uzbuuru
... es pierādīju pati sev, ka esmu pie koka piesiets lopinjš, piesiets ar salauztu gribu, samulsis kucēns. Tā vien gribās pargrauzt siksnu, aizskriet uz mežu un izraut sirdi. Lai dzive vieglāka. Bet attur naivā ticiba kadam nezināma labvelim, kurs apnemsies par mani rupēties. Suņuks sēž, acīs riešas asaras. Bet es atkal gribu uz mežu un izraut sev sirdi. Gribu stāvēt zem liela koka ar vēl polsējošu sirdi rokās un ļaut domu juklim pārslogot smadzenes. Gribu tā stāvēt un mocīt sevi ar jautājumu "ko talāk?" Kā zibens no skaidram debesim būs apzinašanās, ka mīlu viņu ar sirdi un dvēseli. Izraujot sirdi, dvēseli neizraut.
Un es palikšu, stavot zem koka uz asiņainu, bet pukstošu sirdi rokās, un mocīšu sevi ar jautajumu: Ko tālāk?

izjutu sevis rakstiito un sapratu ka tas taa ir...
daba nemiil tukshumu. liidz ar to sirds ir atpakalj vietaa. jo taa bija veel dziiva man rokaas...