Mazā raganiņa apsēdās kalna galā un izstiepa kājas.
– Vai tu nesāksi? – Abrakss jautāja.
– Sākt? – mazā raganiņa pārjautāja. – Ko sākt?
– Vākt malku!... Vai tad tev nav uzdots savākt sārtam malku?
– Laika diezgan! – ķiķinādama sauca mazā raganiņa.
Abrakss atteica:
– Vēl stunda līdz pusnaktij! Ielejā tikko nosita vienpadsmit!
– Nositīs arī pusdivpadsmit, – mazā raganiņa sacīja. – Vari būt drošs, ka malkas kaudze būs gatava īstajā brīdī.
– Cerēsim! – ieķērcās Abrakss. Viņam pamazām kļuva baisi, raugoties uz mazās raganiņas mieru. Ka tikai tas labi beigtos!
Ielejā nosita pusdivpadsmit.
– Pasteidzies, – Abrakss mudināja, – vēl tikai pusstunda!
– Man pietiks arī ar ceturtdaļstundu, – mazā raganiņa atbildēja.
Kad nosita trešo ceturksni, viņa pielēca kājās.
– Tagad jāsavāc malka! – viņa iesaucās un noskaitīja buramvārdus. Malka no visām pusēm lidoja šurp.
Klabēja, rībēja un grabēja. Brīkš-brākš! – tā krita lejā un krājās kaudzē.
– O! – Abrakss iesaucās. – Ko es redzu! Vai tās nav slotas?
– Jā, tās ir slotas – lielo raganu raganu slotas! Es tās sabūru visas kopā Bloksbergā. Un šī garā – tā ir virsraganas slota.
– Ko tas nozīmē? – krauklis Abrakss pārbijies jautāja.
– Es slotas aizdedzināšu, – mazā raganiņa sacīja.
– Iedomājies tikai, kā tās degs! Vēl man jādabū papīrs.
Viņa noskaitīja otros buramvārdus. Tagad debesīs atskanēja čaboņa un čaukstoņa. It kā milzīgu sikspārņu bari, spārnus vicinādami, lidotu pāri mežam uz kalnu.
– Nu tik šurp! – mazā raganiņa sauca. – Un ātrāk uz slotu kaudzes!
Atlidoja lielo raganu buramās grāmatas. Mazā raganiņa tās bija atbūrusi šurp.
– Ko tu dari! – Abrakss spiedza. – Lielās raganas tevi nositīs!
– Diezin vai! – mazā raganiņa sacīja un noskaitīja trešos buramvārdus.
Trešie bija vislabākie. Ar tiem viņa atņēma lielajām raganām buršanas prasmi. Tagad neviena no raganām nespēja burt! Un, tā kā raganas bija palikušas bez buramajām grāmatām, viņas vairs nevarēja iemācīties burt.
Ielejā nosita pusnakti.
– Tā, – mazā raganiņa apmierināta iesaucās, – tagad sāksim! Heijā, Valpurģu nakts!
Ar šķiltavām, kas bija nopirktas pie Lētā Jākoba, viņa aizdedzināja slotas un buramās grāmatas.
Iedegās tāds raganu ugunskurs, ka skaistāku pat nevarēja iedomāties. Sprēgādamas un sprakšķēdamas liesmas skrēja debesīs.
Līdz pat rītam mazā raganiņa viena pati ar kraukli Abraksu dejoja apkārt liesmojošajam sārtam. Tagad viņa visā pasaulē bija palikusi vienīgā ragana, kas prata burt. Vakar lielās raganas izsmēja viņu, tagad kārta smieties bija pienākusi mazajai raganiņai.
– Valpurģu nakts! – mazā raganiņa gavilēja pa visu Bloksbergu.
"Heijā, Valpurģu nakts!"