— Hei, kāds te rāpjas man klēpī,— mazā Mija pārsteigta iesaucās un skatījās uz saviem tukšajiem svārkiem.
— Tās ir manas peles, kurām bail,— Tū-tikija sacīja.— Sēdi mierīgi, viņas drīz aizies.
Ledus kundze patlaban gāja garām peldmājai. Iespējams, ka viņa uzmeta skatu logam, jo cauri istabai izvējoja ledaina elpa, kas lika nobālēt pat nokaitētajai dzelzs krāsniņai. Un tad viss bija beidzies. Neredzamās peles nokaunējušās izlēca no mazās Mijas klēpja, un visi saskrēja pie loga skatīties.
Ledus kundze stāvēja krasta niedrēs ar muguru pret viņiem. Tā noliecās pār sniegu.
— Tas ir vāverēns,— Tū-tikija sacīja.— Viņš ir aizmirsis tupēt mājās.
Noliekusi savu skaisto seju pār vāverēnu, Ledus kundze izklaidīgi pakasīja tam aiz auss. Kā apburts vāverēns skatījās uz Ledus kundzi, tieši viņas aukstajās, zilajās acīs. Viegli pasmaidījusi, Ledus kundze devās tālāk.
Bet viņas iemītajās pēdās stīvs un sastindzis, saslējis gaisā mazās ķepiņas, palika guļam nesaprātīgais vāverēns.
— Nu gan izgāja plāni,— Tū-tikija sarūgtināta sacīja un uzvilka cepurīti uz ausīm.
Viņa atvēra durvis, un peldmājā ievēlās balts sniega mākonis. Pēc brītiņa viņa ieslīdēja pa durvju spraugu un nolika vāverēnu uz galda.
Neredzamās peles atsteidzās ar karstu ūdeni un ietina vāverēnu siltā dvielī. Bet tā mazās ķepiņas slējās gaisā tikpat stīvi un skumīgi, un tam nekustējās ne spalviņa.
— Vāverēns ir pilnīgi pagalam,— mazā Mija lietišķi sacīja.
— Visādā ziņā viņš dabūja redzēt kaut ko skaistu, iekams nomira,— trīcošā balsī sacīja trollītis Mumins.
— Nu ja,— novilka mazā Mija.— Lai vai kā, tagad viņš ir visu aizmirsis. Un es gribu no viņa astes iztaisīt jauku uzrocīti.
— To tu nedarīsi!— trollītis Mumins uztraukts iesaucās.— Vāverēnam aste jāņem līdzi kapā. Jo viņš taču jāapbedī, vai nav tiesa, Tū-tikij?
— Hm,— Tū-tikija novilka.— Nav jau zināms, vai mirušiem ir kāds prieks par savu asti.
— Mīļā Tū-tikij,— trollītis Mumins lūdzās.— Nesaki visu laiku, ka vāverēns ir miris. Tas ir tik šausmīgi.
— Ja kāds reiz ir miris, tad viņš ir miris,— Tū-tikija laipni teica.— Šis vāverēns pamazām pārvērtīsies par zemi. Un vēlāk no zemes izaugs koki, pa kuriem lēkās citi vāverēni. Vai tad tas ir tik skumīgi?
— Var būt, ka nav,— trollītis Mumins teica un nošņaukājās.
— Bet rīt katrā ziņā vāverēns jāapbedī un kopā ar asti un visu pārējo, un bērēm jābūt skaistām un svinīgām.