|
Darbā ar narkomāniem ir pierādījies, ka atkarības sākums reti kad ir saistāms tikai ar narkotiku ķīmiskajām īpašībām vai draugu ietekmi, bet gan lielā mērā ar vēlmi atrisināt grūti pārvaramas psihiskas problēmas.
Rodas jautājums, vai mēs visi neesam atkarīgas personības? Kā uzskata daudzi psihiatri un narkologi, par alkoholiķi kļūst, bet par narkomānu piedzimst. Mēs sagraujam paši sevi un savu ģimeni, nonākot atkarībā no lietām, saistībām, vājībām, kas tieši nesaistās ar apreibinošu vielu lietošanu. Pieķeroties cilvēkiem, lietām mēs remdējam savu vientulību, drošības sajūtas trūkumu, nespēju uzņemties atbildību.
Narkomānijas priekšnoteikumi tiek iegūti ļoti agrīnā dzīves posmā un pat pirms dzimšanas, ja paši vecāki nav pārliecināti par bērna nepieciešamību un spēju dot viņam mīlestību. Protams, lielai daļai, īpaši tiem, kas nākuši no tā saucamajām nelabvēlīgajām ģimenēm, ir nācies pārdzīvot seksuālo izmantošanu vai rupju fizisku vardarbību un vienaldzību, un vēl citi veselu virkni smagu nodevību, šķiršanos, bet tikpat liela daļa nevar minēt šos iemeslus.
Personības izveidošanā liela nozīme ir vecākiem. Atkarīgas personības izveidošanās priekšnoteikums slēpjas bērna audzināšanā. Taču arī tiem bērniem, kas ir saņēmuši vecāku uzmanību un bērnībā ir tiekušies atbilst vecāku ideāliem, vajadzētu piemist spēcīgai pašapziņai, tomēr arī viņi, nesasnieguši vēlamo, izjūt pamestības sajūtu un pārliecību, ka viņi neatbilst tām prasībām, ko diktējuši vecāki vai kāds viņu pašu ideāls. Mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies pārliecība, ka laba audzināšana, ir prasību izvirzīšana. Bērnam augot rodas priekšstats, ka vecāki viņu mīl tikai par to, ka viņš atbilst viņu izvirzītajām prasībām, kas bieži vien ir vecāku subjektīvi izveidojušies priekšstati.
Jaundzimušais ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Orālajā stadijā bērns nespēj izdzīvot bez zīšanas un ēšanas apmierinājuma un prieka, kas rada viņā drošības sajūtu, kuru viņš sajūt arī apstākļu nemainībā un attiecību harmonijā. Vēlākā bērna attīstībā šai drošības sajūtai ir būtiska nozīme, nesaņemot pirmajos attīstības gados, to iegūt vēlāk ir praktiski neiespējami.
Taču, lai bērns attīstītos, rodot sev iespēju izdzīvot pieaugušo pasaulē, ir jāveic seperācijas jeb attālināšanās process, kura rezultātā cilvēks spēj vienpersoniski uzņemties atbildību un iegūt pieredzi, tādā veidā individualizējoties. Ja šī seperēšanās no mātēs vai kādas citas aprūpētājpersonas nav notikusi pietiekoši, bērns nespēj uzņemties vienpersonisku, ne ar vienu nedalītu atbildību, bet gan tikai kopatbildību. Šādi bērni nezin, ko vēlas, atļauj sevi aprūpēt, bieži vien viņi izrāda dusmas, jo tāda dzīve viņiem nesniedz gandarījumu. Bieži vien par iemeslu tam ir pašas mātes atkarība no bērna, “viņš ir drošības avots mātei, kurai pašai ir lielas grūtības būt patstāvīgai”1 Situācijās, kur jāpieņem lēmums, personība nespēj atbildēt un veikt patstāvīgu izpildi. Barā atbildību parasti uzņemas vecākais vai pieredzējušākais. Faktiski šādai personībai ir nepieciešama vēlme saplūst ar kādu citu personību paņemot no otra to, kas pašam pietrūkst un atdot to, kas paliek pāri. Tā izveidojas nepilnīgs cilvēks, kas nevar pastāvēt bez otra cilvēka.2 Tādā veidā pieķeršanās vecākiem nomaina pieķeršanās kompānijai.
Šāds cilvēks, nesasniedzot mērķi vai sapratni, ķeras pie radikālām norobežošanās metodēm, lietot dažādus apreibinošus līdzekļus, vientulības un atšķirtības jūtas izzūd – jo ir izzudusi ārpasaule.
Daudzi pirmatnējo cilšu rituāli ir spilgts piemērs mēģinājumam kompensēt vientulības un atsvešinātības problēmu. Lietojot apreibināšanās līdzekļus rodas ilūzija, ka atsvešinātības un vientulības skumjas tiek apslāpētas.
Kā viens no vienotības sasniegšanas veidiem ir savienošanās ar grupu, pieskaņojoties tās tradīcijām, ģērbšanās stilam, pieņemot tās idejas. Šādā savienībā ar grupu pazūd indivīda nozīme, bet tiek atrisināta atšķirtības problēma. Cilvēks baidās būt savādāks, jo tādā veidā viņš neizjūt savienošanos ar otru personu.
Bailes palikt vienam ar savām nepatīkamajām izjūtām, izraisa neapvaldāmu tieksmi aizmirsties. Bailes no savas iekšējās pasaules, kur ir tukšums, kas tik raksturīgas visiem narkomāniem, galvenokārt skaidrojamas ar bailēm palikt vienam, uzņemties atbildību, tādejādi veidojas citas ar to saistītas jūtas, kas vienlaicīgi nosaka apzinātu vai neapzinātu tieksmi pēc narkotikām.
Psihologu un narkologu sarunās ar narkomāniem ir noskaidrojies, ka “daļa atkarīgo sevi uztver kā iztukšotus vai kā tādus, kam “kaut kas nav kārtībā”.3 Atkarīgajām personībām ir izteikti zems pašnovērtējums, liela daļa šo zemo pašnovērtējumu noslēpj. Viņiem ir svarīgs citu novērtējums un komplimenti. Tomēr – saņemot komplimentus atkarīgā personība parasti nenotic, drīzāk tajā saskatot viltu, vai žēlumu. Lai apslāpētu ļaunās domas atkarīgā personība cenšas tās novērst ar narkotiskām vielām vai citiem apreibinošiem līdzekļiem. Bailēs no sevis tiek konstruētas liekuļotas personības ar nemitīgi jaunām, maināmām maskām, kas vienlaicīgi meklē identitāti, kurai šķietami nepastāv zems sevis novērtējums. Maskas savukārt rada kauna izjūtu, jo nav patiesas, un no tā izveidojas vainas apziņa par krāpšanos pašam pret sevi un atveidotajiem prototipiem.
“Pielāgošanās vecāku vajadzībām bieži (bet ne vienmēr) noved pie tā, ka attīstās “it- kā- personība” jeb tas, ko nereti dēvē par viltus patību. Cilvēks izveido stāju, kurā parāda to, ko no viņa vēlas citi, un pilnīgi sakūst ar šo tēlu. Īstenā patība nespēj attīstīties un diferencēties, jo nevar tikt izdzīvota.”4 Tādi cilvēki sūdzas par tukšuma sajūtu. “Patiešām ir notikusi iztukšošanās, noplicināšanās, daļēja iespēju nonāvēšana. Ir ievainota bērna integritāte un tādējādi ir apturēts viss dzīvais un spontānais.”5
Cilvēkā ir savs ideāls, gan arī tas, kāds viņš vēlētos būt. Tas kalpo kā virziena rādītājs, kā tas, pēc kā vajadzētu tiekties. Šis ideāls var tikt pakļauts pastāvīgām izmaiņām un nekad nav sasniedzams. Paškritika ir iekšējā dialoga rezultāts, kura rezultātā personība attīstās.
Spēja just rūpes pašam pret sevi un neliegt sev labsajūtu ļauj izjust dzīves dotos labumus. Vēlme uzturēt stabilitāti jūtu sfērā, nozīmē to, ka cilvēks spēj apturēt virzību pārmērīgās mānijas vai depresijas virzienā. Iekšējs dialogs pieļauj iekšēju tiesu, kas savukārt attīsta personību.
Sakarā ar pārāk paškritisku un zemu novērtēšanu ir apstājies iekšējais dialogs. Tā vietā atkarīgais provocē citus, uz kritiku no iekšpuses un ārpuses, mēģinot ar citu viedokli aizvietot nepietiekošu skatu uz savu esību. Personībai, lai cīnītos pret sevis noliegumu, izveido sev šķietamo aprūpējošo funkciju. Tas rada nepārtrauktu vajadzību pēc uzmanības un aizstāvības no citiem. Kad atkarīgais savu aprūpētāju ir atradis, tad izrādās, ka tieši šis cilvēks ir tas bargais soģis, no kura viņš ir gribējis izsargāties.
Vēlamais un tas no kā bīstas, ir sākotnējā iekšējā objekta divas puses, pretimstāvošas mainīgās personas. Personas labilitāte - pēkšņa svārstīšanās no vienas galējības otrā, traucē attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Agresivitāte parasti ir vērsta divos virzienos – uz iekšpusi un ārpusi. Persona neapzināti atriebjas tiem, kas bērnībā ir vardarbīgi rīkojušies pret viņu. Atriebība izpaužas, iznīcinot to, kas ir vecāku īpašums – viņš pats. Tiem, kuriem pieaugušā vecumā ir šāda veida vardarbīgas izpausmes, parasti ir problemātiski aizkavēt “iekšēju bumbu” no sprāgšanas. Agresivitātes problēma tiek izjusta fiziska sasprindzinājuma veidā, tāpēc arī dabiski, ka mēģinājums stiprināt paškontroli tiek veikts, piemēram, ar fiziska spēka treniņu palīdzību.
Jūtas, kas saistītas ar traumējošiem pārdzīvojumiem bērnībā, pieaugušo vecumā ir grūti identificējamas. Narkomāniem ir grūti bez palīdzības vārdos noformulēt tās jūtas, kas ārstēšanā ir noteicošās. Tiek izjustas motivētas bailes par to, kas tiek nests sevī. Narkotikas var piedāvāt nedrošu pagaidu patvērumu, lai pati personība netiktu ierauta iekšējo baiļu atvarā.
Gribot negribot, lai novērtētu sevi, ir jāiziet cauri ļoti lielam pārbaudījumu ceļam, kas bieži saistās ar dažādām krīzēm, kuras mums ir jāspēj pārvarēt, izveidojot savu pieredzi, atzīstot savu vērtību kopā ar citām vērtībām. Nebrīva persona ar verga dvēseli, kura nav pieņēmusi sevi, nav spējīga atbrīvoties no bailēm, jo lai izjustu savu reālo esību un atbrīvotos, tai ir nepieciešama drosme.
1 Juhans Kulbergs, Krīze un attīstība, 1998.g., Liepāja
2 Izmantots Viestura Rudzīša raksts “Piesaistīšanās. Seperācija. Atkarība no objekta” žurnālā “Sveiks un Vesels”, 1996.g. Nr.3.
3 Joahims Volkerts, Narkomānija, 1999.g., Rīga
4 Alise Millere, Apdāvinātā bērna drāma, Atēna, 2000.g.
5 Alise Millere, Apdāvinātā bērna drāma, Atēna, 2000.g. |