Oficiālā lapa, vēl oficiālāka lapa un, protams, imdb. Un kā nu bez puvušajiem tomātiem?

Viennozīmīgi, ieteiktu šo filmu noskatīties tiem, kas nevar izlemt — doties pieteikties uz kādu realitātes šovu, vai ne (lai gan, ja jau nevar izlemt, tad ar tādu mērķtiecību tur netikt:). Jo tiem, kas ir izlēmuši turp iet, filma būs vienaldzīga un jebkuri iespaidi — krasi subjektīvi.

Filma, kas uzņemta pēc Mario Giordano grāmatas "Black Box" motīviem, kas, savukārt, ir uzrakstīta iedvesmojoties no 1971. gadā Stendfordā notikušā eksperimenta (vēl viens saits). Viens no lielākajiem uzdrīkstēšanās mēģinājumiem civilizētās pasaules psiholoģijas eksperimentu vēsturē. Visi realitātes šovi viensejīgi nobāl.

Sižeta atstāsts brīvā formā:

Tiek veikts eksperiments, kurā piedalās grupa visdažādāko cilvēku. Eksperimenta būtība ir cietuma simulācija, kura ir maksimāli pietuvināta reālajiem apstākļiem. Dalībnieki tiek sadalīti divās grupās — cietumsargi un ieslodzītie. Katrs no viņiem, protams, ir savādāks. Cits kluss, mierīgs un eksperimentā piedalās no valsts militārā resora kā novērotājs (lai arī cietumnieka ādā), cits ir profesionāls šādu eksperimentu dalībnieks, bet galvenās lomas atveidotājs (Moritz Bleibtreu no "Lola Rennt ") ir izteikts pašpuika un līderis, lai arī labsirdīgā tipa.

Filmas raksturojums ir "psiholoģisks trilleris / drāma".

Kur ir tā robeža, kad psiholoģisks eksperiments ar visatļautības ilūziju iziet no rāmjiem?

Tajā brīdī, kad tev liekas, ka tu apmēram nojaut turpmāko 5 minūšu sižetu, tevi smagi piekāš, izdarot visu savādāk.

Patika. Ar aizrautību noskatījos no ā līdz zē. Lai arī pats esmu tendēts (vismaz pēdējā gada laikā) uz vieglā tipa filmām — pif paf (kick hit), you're dead vai arī hihi haha.

Protams, ka var pārmest daudz ko. Sākot no tā, ka šādi tādi momenti atklāja sīkas kļūmītes, un beidzot ar diezgan nesaprotamu cilvēku reakciju. Var jau būt, ka pēdējais ir no sērijas "uz pasaules visneparedzamākas ir nevis laika prognoze, bet gan cilvēku uzvedība stresa apstākļos", bet vairāk sliecos uz variantu, kurš skan "padarīt to visu baisāku". Teiksim tā — viņu rīcība lielākoties man nav saprotama. (Kādam pa rokai neir kāds psihologs?)

Edgara Alana Po (ja nezinam viņu, tad varam to aizvietot ar Jāni Stībeli) cienīga fantāzija cilvēku spīdzināšanā ar visdažādākajām metodēm.

Viena no domām, kuras uzplaiksnīja filmas gaitā, gan paliek atmiņā. Spēle pati diktē noteikumus.

Skatāmviela ne visiem (atkarīgs no emocionālās noturības).

Un vispār. Neba nu velti filma ieguva kaudzi balvu, ieskaitot Bavārijas filmu festivālu, AFI, Eiropas kinoakadēmiju, un citas, arīdzan ārpus Eiropas.

Vēl joprojām jūtos satriekts pēc Battle Royale.

Pirmā (vai tiesa?) un pēdējā (pagaidām) filma, pēc kuras es ilgi nevarēju atgūties, bija Moulin Rouge

laiks guleet tev jau sen.riit darbadiena!\

Šodien, ja būsim precīzi.

Runa nav par to, ka es nevarētu atgūties, bet tas viss pārsteidz ar savu nežēlību utml.

Ikdiena septiņdesmit astotajā pakāpē. Cik raksturīgi filmmeikingam ir tas, ka ja filma tā riktīgi paliek atmiņā, tad tā ir tikai un vienīgi ļauna, bēdīga, dramatiska, šokējoša, un visādi citādi apozitīva (tip negatīva laikam bija tas vārds:)

Ne tikai. Piem., paliek atmiņā arī tā pati jau pieminētā "Eņģeļu pilsēta", kas, kaut arī popsa :), bet man patīk. Kaut kā aizķer. "Joan of Arc" - arī popsa, bet arī aizķer. Bet arī nežēlība.