hel'

jau 6 mēnešus nodzīvojusi Valmierā, tik šodiem atklāju, ka veikalā nav iespējams norēķināties ar karti, ja pirkuma summa nepārsniedz 1Ls. atbildes uz manu jautājumu: "kāpēc?" nebija, un tad vēl izdot atlikumu no 20Ls banknotes kasierītei bija problemātiski. būs jāatgriežas pie Maximas apmeklēšanas.

un man iepatikās rakties cauri franču dziesmu tekstiem. saprotu pārsteidzoši daudz :)

scenārijs sekojošs:
šodien bija franču valodas ieskaite, mutiskā, kas nozīmēja, ka katrs gāja iekšā un stāstīja par savu māju utt. joks tāds, ka visi runāja ilgāk par plānotajām minūtēm, kā rezultātā pāris studentu palika aiz strīpas jeb ārpus laika (es to skaitā) un rezultātā man tagad pacietīgi jāsagaida plkst 22:00, lai varētu iet ciemos pie pasniedzējas un atbildēt tekstu. vai nav jauki! cik daudziem gan tiek šāda brīnišķīga iespēja?

kad beidzot esmu izpildījusi uzdevumus un sarakstījusi visus n-tos secinājumus un varu to m.d. sūtīt prom box neiet. bezgala jauki! ceru, ka tas vismaz neieilgs.

statistikas formulu un uzdevumu risinājumu uzziņu birojs
lietošana bezmaksas ~18h diennaktī

un rita vēl jautāja, kā es ar to tieku galā un kāpēc jautājumus uzdod man ne viņai.

šodien gaisā vizuļoja tūkstošiem sudraba krikumiņu. apžilbu no sniega baltuma visapkārt. un šķiet, ka manī arī ir ziema, bet tagad te tā sēžot, gribas pavasari. tieši to dzestro pavasara gaisu, pirmos sniegpulkstenīšus, spožu sauli zilās debesīs un augtspapēžu kurpju klabēšanu pret asfaltu, vieglā vējā bezrūpīgi plīvojošus svārkus un baltu lenti matos. un arī savus 20.
bet pagaidām arī sniega gurkstoņa zem kājām un salā sasārtuši vaigi ir labi. visam savs laiks, kā saka.

izlasīju stāstu vakar vakarā un tad šodien no rīta. katru reizi tas šķita citādāks. aizķēra kādu citu emociju stīgu.

būtībā rita ir jauks cilvēks. vienreiz nedēļā pieslēgties pilnīgi citai videi un nodarbei nekā ikdienā pierasts nav nemaz tik viegli. patiesībā nemaz nav viegli. tā ka uz viņas pedagoga spējām tagad raugos no nedaudz cita leņķa. labāk apgaismota.

un vakar tā diezgan skaudri apjautu, ka pēdējā mēneša laikā esmu jauši vai nejauši izvairījusies no tikšanās ar daudziem cilvēkiem. vai arī neesmu meklējusi kontaktus ar viņiem. dīvaini. šķiet arī iknedēļas vēlme brīvdienās braukt mājās sāk izplēnēt. ja omītei šodien nebūtu dzimšanas diena visticamāk paliktu tepat. pieaugu? kļūstu patstāvīgāka? vai arī kaut kādā veidā cenšos aizmukt no nu jau ierastā dzīves ritma? nemāku teikt. vismaz šobrīd ne?

un tad vēl manā galvā ir aktualizējies jautājums par draudzību, attālumu un netikšanos, un atsevišķos gadījums arī nesazināšanaos (pat elektroniski ne) ne tikai dienām vai nedēļām, bet pat mēnešiem ilgi. kas no tā visa beigu beigās paliek pāri un kas gūst virsroku?

jo mazāk pieķeros cilvēkiem jo vieglāk pēc tam ir šķirties. ka tik ne tādēļ bremzēju jaunu draudzību veidošanos, jo 4 (nu jau 3.5) gadi nav nemaz tik ilgs laiks. bet nu jau laikam pietiks. nevajag tā.

ak jel, galvassāpe, kaunies un atkāpies!
bet šī neklausa, un mani izmisīgie pēdējo piecu stundu mēģinājumi no viņas atkauties nav vainagojušies ar panākumiem. šķiet arī zāles nelīdz.

bet 3h francais no vietas nemaz nav par daudz. tas nekas, ka mācīja pašus pamatus jau nez kuro reizi (atkārtošana zināšanu māte takš), jo Christelle ir bezgala jauka un izdevību mācietīs francais pie francūzietes nedrīkst laist garām. turklāt man noderēs paziņas Chamberi, ja saņemšos doties apmaiņā uz Franciju. tik līdz tam jāsamācās valoda, jo mācības tur notiek tikai un vienīgi franciski.

cik gan jauki ir izgulēties pēc 43h garās diennas!
spēļu vakars ar spēlēm, cepumiem, tēju (tiklab krūzītes, kā arī zem galda nokļuvušo) un dažiem jaunvārdiem pēc IMKAs sapulces bij jestrs
un gribu uz teātri. vismaz trim izrādēm dažādos teātros
bet tagad gan jāiet gulēt, jo rīt jau atkal ir vilciens 06:35
saldus sapņus!

lai gan pirms mirkļa novēlēju zanei arlabunakti, jo viņa nolēma tomēr mazliet pagulēt, pati sev varu teikt labrīt. jā, vienu lielu labrīt šai garajai dienai, kas sākās jau pirms ~24h un turpināsies vēl kautcikpadsmit h. miega nav nevienā acī un manā rīcībā ir 4,5h lai beidzot pabeigtu referātu, kuram vajadzēja būt 4-5 lpp garam, bet kurš manā izpildījumā jau ir sasniedzis 11 lpp apjomu un man vēl ir ko teikt, kā arī lai samācītos angļu valodas kontroldarbam.
un man vairs nemaz neliekas pārsteidzošs fakts, ka visas nakts garumā ik pa brīdim ar Nancy apmainamies ar kādām replikām. šķiet negulēšna all the night through mums abām ir pavisam normāla parādība.
un vispār es gaidu 08:00, kad atvērs veikalu - drausmonīgi sakārojās kādu brokastu jogurtu.

bet šis nelaiž! ielīdzis, noslēpies un nelaiž vaļā. un kā lai ar tādu uzraksta referāru, ko? tīrais negals un posts!
bet visādi citādi ir labi. un gribas nākamo nedēļu, to, kas būs pēc trešdienas 15:45.
un vēl gribas aiziet uz "mīlestības vēstulēm", bet tikai vispirms jāatrod kompānija.

"I like to make fun of students" paziņoja viesmīlības pasniedzējs. un viņam TIEŠĀM patīk par mums pasmieties. var un dažkārt mēdz būt rupjš (cik daudzi latviešu pasniedzēji lekcijas laikā rāda vidējo pirkstu un skaļi bļauj piss off?) bet visādi citādi ir jauks un interesants cilvēks. un lekcijas būs interesantas. un labākais, ka mācības ir angļu valodā kopā ar erasmus studentiem no Beļģijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Turcijas, Kirgiztānas un iespējams, ka nākamnedēļ pievienosies vēl arī citi. I like it! :))

bet lielākais pārsteigums šodien bija ieraudzīt Līgu iekš ViA.

bija labs pasākums. vajag turpināt.
patika gaiļa doma par to, ka k-kas neizdodas, tas jāaizmirst, jānoraksta un jādzīvo tālāk. un viņš šķiet prot tā dzīvot. būs arī man jāiemācās.
dzīve tiek dalīta 5-6 gadu periodos, lai neieslīgtu rutīnā, kas ir pats trakākais, kas vispār var būt.
bij' jau arī vēl citas gudras domas.
un līdz brīdim, kad viņš absolvēja pirmo, mūsu biogrāfijas stāsti lielā mērā sakrīt. bet tas tā.

kursabiedri piesakās, kad nāks pie manis uz konsultācijām. dažs labs ar vārdiem "vari, lūdzu, paskaidrot, kā 5. uzd jārēķina" ietriecas tāpat, bez brīdinājuma. man jau patīk. vispirms jautā man un tikai tad apsver domu jautāt pasniedzējai.
un franču valodas lekcijā esmu kļuvusi par online vārdnīcu, jo vārdiņu meklēšana lapās prasa pārāk ilgu laiku. un labāk tā, nekā sajaukt palagu ar plānajiem aizkariem :))

jā un joprojām nezinu, vai braukt šonedēļ mājās vai palikt tepat. šķiet Balodei bija statistikas grāmata, ko man vajadzētu uz kādu nedēļu dabūt rokā, bet 100 lpp var izlasīt arī lasītavā. un ir iemesli nerādīties mājās kādu laiciņu.

šoreiz autobuss bija interesants. priekšā kādu sešu krēslu pāru vietā bija gultai līdzīgs veidojums. segas, spilvenu un matrača gan nebija, bet līdzība manāma.
un arī ceļu cauri Rīgai šoferītis šoreiz izvēlējās citu.
laikam arī dzīvot man jāsāk mazliet citādāk. jāmaina daži ieradumi.

cik biežu Jums sanāk redzēt dzīvu lapsu, skraidām Rīgas ielās?
man šovakar izdevās.

statistika sākusies. es patiešām izceļos uz pārējo 66 fona būdama pilnīgā sajūsmā par relatīvajiem un absolūtajiem skaitļiem, aritmētiskajiem, svērtajiem aritmētiskajiem, harmoniskajiem un ģeometriskajiem vidējiem, modām, u.c. empīriskajiem lielumiem, varbūtībām, dispersijām, regresijām un korelācijām utt. vienvārdsakot par visiem šiem satistikas brīnumiem. jā. atmiņā nāk balodes stundas. :))
pasniedzēja gan ir tāda...mazliet nedroša un nobijusies no mums, runā ļoti klusi un nemitīgi atkārto "jūs jau laikam tāpat neko nesapratāt", bet, ja sēž pirmajā solā, tad var iztikt. galveinas, ka ir, ko skaitļot.

SMS apskāviens bija mīlš un jauks. paldies :)

tikko tiku aiztriekta (t.i. palūgta) iztīrīt virtuvi t.i. vietējo 5. stāva cūkukūti, jo īstie dežuranti vienkārši nav kojās. nu labi, ka vismaz ir studenti, kas piepalīdz un tikām galā ~15 minūtēs.

un ārā ir skaisti sasnidzis sniegs un tad nu es savā mājas tērpā (sporta bikses + T-krekls) un zābakos gāju bradāt pa sniegu, ieminot pirmās pēdas šajā baltajā, pūkainajā segā.

tagd ir lielā tējas krūze.

un man iepatikās franču dzeja.


Pour toi man amour

Je suis alle au marche aux oiseaux
Et j'ai achete des oiseaux.
Pour toi
mon amour.
Je suis alle au marche aux fleurs
Et j'ai achete des fleurs
Pour toi
mon amour.
[...]
Je suis alle au marche aux esclaves
Et j'ai t'ai cherchee
Mais je ne t'ai pas trouvee
mon amour.

var šķist juceklīgi un nesaprotami, bet man tas vienkārši jāizliek rakstiski. Lai saprastu. Lai apjuktu. Lai noskaidrotu. Lai atjēgtos.

domas, kas līdz ar saulrietu uzpeld pēdējās naktīs. tās tiek ietērptas dažādos vārdos, bet būtība jau tādēļ nemainās. papīra un zīmuļa nav pierokas, bet datoru slēgt iekšā slinkums. H2O sāk burbuļot pār' katliņa malām 100°C, bet es šonakt.

pamosties nakts tumsā no tā, ka telpā ir neizturami karsts, trūkst gaisa, grūti elpot. saprast, ka esi viena un vienīgais, kam var pieglausties ir spilvens. bet viņš nespēj samīļot. kļūst sevis žēl un spilvendrāna mirkļu, sekunžu, minūšu laikā kļūst sāla un slapja. bet es taču atmetu 9 gadu vecumā. toreiz zvērēju, ka nekad, NEKAD vairs tā neraudāšu. bet... ir solījumi, kurus nespēju, vai neprotu turēt.

tikko bija vēl kāda doma. nu tā ir prom. nenotvēru.

laikam esmu piedzimusi nepareizajā gadsimtā. vai gadā. tie laiki, kad tika rakstītas vēstules, bij' skaisti. mūsdienu "...Esmu izgājis laukā un dzirdu vien naksnīgās skaņas. ... Esmu sapņotājs un..." iespējams manis pārprasts, bet palīdz saglabāt ticību un cerību, ka ir, IR uz šis zemeslodes Kāds, kas mani atradīs tajā acumirklī, kad atradīšu viņu. patiesi mīlēt var tikai vienreiz, bet cik reizes iespējams iemīlēties?
stāsts par meiteni Multiklubā. ārēji tiek viegli un rotaļīgi. bet iekšā. nē!

IR apņemšanās. šoreiz pa īstam. (nepārprotiet!) ir laiks sevi pilnveidot, šajā kontekstā vairāk gan iederēsies uzlabot. zinu, ka patiesībā jau tam nav nozīmes, bet būs par veselu 1 aizbildinājumu mazāk.

jābeidz prātā skandināt, ka tā nav mana vaina. kategoriski to noliedzu kopš mirkļa, kad sapratu, ka neesmu visam par cēloni. bet skarbā patiesība ir tādā, ka esmu viens no iemesliem, esmu līdzvainīga, līdzatbildīga, jo visus šos gadus esmu dzīvojusi blakus, redzējusi aizvien pieaugošos postu un darījusi NEKO. šobrīd, tieši šobrīd ir jāizlemj - uzņemties atbildību ar visām no tā izrietošajām sekām (kam vajadzīgas MILZU spēks) vai turpināt neko, t.i., bēgt. atkal jau nezinu.

bēgšana pēdējā laikā kļūst par manu taktiku. t.i. pēdējos 4 - 5 mēnešus. kopš ViA laikam jau. Vinetai profilā bija "We are the people our parents warned us about". redzu kā kļūst par cilvēku, kādus necietu un arī šobrīd nevērtēju augstu.

palīgā sauciens. drīzāk jau histērisks kliedziens. iekšā. tur, kur neviens neredz un nedzird. būs vieglāk, ja man ļaus nogrimt. tikai neprasiet, kam vieglāk.

es tomēr gribu zināt, kāpēc raudāt.

nekādu izejošos zvanu, SMS vai vēstuļu i-netā. no manis pirmās ne. nevienam un nevienai. vismaz tuvākajā laikā.

kam patiesi vajadzēs - atradīs.

jūtos pārāk tukša, lai spētu dot. bet saskarsme prasa atdot daļiņu sevis.

ir jāatsāk mācīties. gan mācības, gan dzīve. jānoslogo un jānodarbina prāts un domas. lai nav laika sapņot un cerēt. Miša jau teica, ka "cerība ir garš striķis, kurā neviens vien gudrs cilvēks ir..."

un jā. sapratu savu lielāko sapni un mērķi. laimīgs meitēns ar tumšiem viļņainiem matiem. jā!

biju apņēmības pilna uzsākt jauno 5 dienu mācību nedēļu, bet kas man deva? izmaiņas šīsnedēļas lekciju sarakstā un jau trešdienas vakarā esmu brīva.
man jau patīk :))

šodienas plānā word doc. 194 lpp apmērā (mikro teorija + uzdedvumi).
liela krūze šokolādes kapučīno, noslēgts i-nets. mācos. laikam. nu vismaz cenšos.

P.S. ārā beidzot ir ziema. vismaz sala veidolā ir.

"Ekonomikas teorija ir metode, nevis doktrīna, tā ir domāšanas instruments, kas palīdz tā lietotājam izdarīt pareizos secinājumus."
tā viņš stāv rakstīts mikroekonomikas grāmatā, bet ak vai! cik tad daudzi to instrumentu ikdienā prot pielietot?