hel'

labrīt! :)
neierasri agri ir celties 05:45. un kontā pusnegulēta nakts, bet mundroms manī tomēr vēl mīt. kamēr ir saglabājušās miega rezerves, tikmēr būšana vēlu augšā manu pašsajūtu nākamajā dienā tikai un vienīgi uzlabo.

case study nekust ne no vietas. vienkārši negribas un negribas domāt, bet VAJAG! šitam deadline ir rīt un neko pārbīdīt nevar. šķiet būs gara nakts pārmaiņas pēc.

un tās tantuškas aviamedā mani šodien noveda līdz baltajām pelītēm. kā viens cilvēks var jau ap 11:00 gausties par garajām darba stundām (veselas 4h trīs reizes nedēļā, tad nu gan var pārstrādāties), pēc tam dusmoties, ka neesmu aizpildījusi k-kādus papīrus, kas visu laiku bija pie viņas (laikam man naktī vajadzēja ielausties kabinetā), iedot man cita cilvēka dokumentus, nobēdzināt manu medicīnas grāmatiņu. un beigu beigās es jau biju tā vainīgā, ka viņai uz galda (un galvā) ir bardaks un viņa nevar saprotami paskaidrot, kur jāiet un kas jādara. grr

ieejot klasē un tur ieraugot mani, Mareks vienkārši pagriezās un izmetās laukā.
nu gan jau tam bija cits iemesls, bet mēs ar Nensiju nosmējāmies, ka laikam es izskatījos pārāk draudīgi.
ah un pēc tam vecais labais scrabble un sarunas, sarunas, sarunas līdz 20:30

un rīt uz augstskolu tomēr nebraukšu. negribas dzīties tos 113km viena semināra, uz kuru man ir atļauts neierasties, dēļ. būs man super duper īsā mācību nedēļa t.i. diena :)

un tas savukārt nozīmē, ka šonak varēšu izgulēties.

vēju izpūsta cauri un cauri. mati pa gaisu un galva brīva no visādām domām. dabas stihijas spēj mani nolikt pie vietas. tikai tās.
jā. un tagad ir labi. gatava jaunai cīņai

statistikas uzdevumi sākt apnikt - jo vairāk rēķinu, jo vairāk var izrēķināt, vairāk secināt, vairāk sarkstīt, vairāk... vairāk... vairāk...šitā līdz rītam varētu sēdēt, bet miegs nenāk šā vai tā.

un fonā jau stundu skanošā dziesma galīgi neiet kopā ar šo nodarbi. no loģikas viedokļa ne, bet tas laikam ir zemapziņas mājiens, ka es vismaz teorētiskā līmenī nedrīkstu aizmirst, ka pastāv arī tāds jēdziens kā personiskā dzīve. varbūt.

vajadzētu kādu meiteņu filmu vakaru ar romantiskām komēdijām, našķiem un un smiekliem. tā lai var ne par ko un neparko nedomāt pāris stundas.

viena liela putra. gribas nospiest "stop" pogu, tā iegūstot laiku visu salikt pa plauktiņiem, bet dzīve jau nav dators, kurā var visādas podziņas saspaidīt.
pāris mājieni, ka neesmu īsti normāla, bet ha! es to jau tāpat zinu
ja man tiek dots tik daudz laika pārdomām, tad sāku šaubīties, kas nav labi un bija jāpieņem cita izvēle
vēl nezināmu iemeslu dēļ nevaru ieslēgt datoru, kas nozīmē, ka 1-2dienas domas tā arī paliks elektronisiki nepiefiksētas
un joprojām ļoti, ļoti gribu uz jūru

tas pretīgais, pretīgais, pretīgais sievišķis, nē radījums. brr! fui! pē!

bet citādi bij labi. pilsēta kā vienmēr mierīga, klusa un skaista. rumba burbuļo. neliels vējiņš. saulīte silda. kaķi guļ uz palodzēm. un viens spēlēja paslēpes pie baznīcas.

un tas prieks skolēnu acīs, kad dalīju diplomus. tik patiess.

sen nebiju kinoteātrī tā no sirds smējusies :D
80-to hīti un dejas (akcents uz gurnu kustībām) bezšaubām ir topā
un vēl visādi muļķīgi no konteksta izrauti teksti kā "helikopters man sapūta kukaiņus starp zobiem"
īsāk sakot - īstā filma īstajā brīdī

ak pavasar, ak pavasar!
que peut etre meilleur?

tā vietā, lai gatavotos rītdienas semināram un kontroldarbam plānoju kursa prakses ekskursiju. iesim 2 dienu pārgājienā ainaži - tūja vai tūja - ainaži. nezinu kā pārējie, bet es iešu pa iemītām takām un siltām vasaras atmiņām :)

tās nolāpītās visu ierobežojošās 24h vismaz 4-6 no kurām ik dienas jāatdod miegam. un šobrīd, kad zinu, ka tuvākais laiks atvilkt elpu būs jūnijā - rodas jautājums kā to visu pavilkt? bet neko atmest nevaru; tikai ir vēlme vēl šur tur iesaistīties. kad diez es beidzot nākšu pie prāta?

un kāds negrib padalīties ar pavasari? kaut nedaudz. manējais ir kaut kur iepalicis.

un tomēr patīk man tā sajūta organizēt šo pasākumu labāk nekā piedalīties. lai gan arī otrajam variantam nav ne vainas. bet feini, kad citiem ir visādi jautājumi, uz kuriem es varu atbildēt. un laikam beidzot esmu pārvarējusi mulsumu un uztraukumu runāt publikas priekšā, jo kad,man iepriekš nepasakot, tika paziņots "and now Helen will continue" es turpināju ar - ar smaidu un bez jebkādām trīcošām kājām, rokām vai balss. bij labi :) un šķiet esmu iepinusies tajā visā uz palikšanu

zvaigžņotas debesis ceļā uz kojām. 12tie tiešām malači - sarūpējuši labas skroderdienas silmačos. un atā sajūt pēc visiem šodienas darbiem ir laba, bet vajadzēs vēl mācīties. bet tikai pēc csi. jā :)

un esmu izvirzīta rītdien runāt skolā :)
vēsture atkārtojas, vai varbūt tomēr nē?

nepierasti agri ir celties 7:06, bet garastāvoklis ++. var paspēt aizjoņot līdz iestādei un neskatoties uz to, ka nav pieraksta un rindā sēž īgni cilvēki, sadabūt nepieciešamās izziņas. (4-dienas rītā jau atkal būšu rīgā un joņošu pēc pārējām, jau garākā maršrutā). mikriņš ar galīgi dullu šoferīti (man sajuka skaits, cik daudzi satiksmes noteikumi tika pārkāpti) līdz valmierai. lekcija, tad mācību ekskursijas plānošana. uzminiet nu, kurš ir grāmatvedis + viens no maršruta sastādītājiem? :)
tagad vēl statistiskās pārdomas par 30lpp apmēra Rivžas kundzes un viņas biedru pētījumu par dzīves kvalitātes indeksu Latvijā, sagatavošanās le francais pārbaudes darbam un pēdējās korekcijas runā. tā ir, ka pagājušajā nedēļā nenorunāju, tagad visu nedēļu man k-kas nepatīk un ir jālabo. un tāpat beigās nebūs kā vajag.
un jā - drīz jau atkal uz rīgu un tad atpakāl un tad mājās. jāsāk pierast pie dzīves autobusā lielākos apmēros

un tomēr apsveica

pieņemta! sākot ar aprīļa vidu varēšu visus darbdienu rītus pavadīt valmierā, bet visus vakarus - rīgā.
nedaudz traka, ne?

nav labi!
ir tikai pirmdiena, bet es jau ļoti, ļoti, ļoti vēlos, lai ātrāk būtu 5-diena, vai vismaz 4-dienas vakars. savā hiperaktivitātē esmu iegrābusies, turklāt tā pamatīgi. nedēļu atkal dabūšu pavadīt autobusā + šādās tādās iestādēs.
cerams, ka pūles nebūs veltīgas un vismaz viens pasākums vainagosies ar panākumiem.
bet tagad - atsakos sniegt jebkādas statistikas konsultācijas un ķeros pie dynamic earth...

dabūju vairāk emociju nekā biju iedomājusies par iespējamu. atmiņas atdzīvojas.
d-klašu filmas ir labākās, arī šogad. tomēr jāatzīmē, ka ir 12. daugavas, dunduru vai dunduku, vai jebkāda cita klase, bet 12.D ir tikai viena - jebkurā vietā, laikā un pozā!
pagrabs, kafija un sarunas. gana daudz, lai saprastu, ka gribas tādas pasēdēšanas biežāk, ka man nepieciešams atrast kādu vai pat vairāks pilnveidošanās, sevis attīstības nodarbes, ka vienlaicīgi gribu un negribu savu atkarību, ka ...(dažkārt grūti atrast vārdus, lai izteiktu savas domas)

runa netaps, arī prezentācija nē un kontroldarbam nemācīšos. šobrīd nē, varbūt rīt.

vismaz man tāda sajūta. tā kā būtu atmodusies no lielā ziemas miega un nu jāsteidz viss pagūt.
jāiesaistās pāris projektos, nometnes organizēšana un tad vēl publik speech (ak, atceros pagājušo gadu! bet nu šoreiz tā kā būšu vairāk otrā pusē tai skatuvei)
un izskatās ka vasaras plāni no sapņiem un idejām sāk pamazām ieņemts kādas konkrētākas formas. dzīvosim redzēsim, bet ceru, ka viss izdosies
jā un šodien likās smieklīgi, ka romāns man kā tādam "tūrisma speciālistam" piezvanīja, lai apjautātos, vai nevaru viņam ieteikt kādu labu tūrisma aģentūru.
un vēl pirmdien jānopērk biļete uz to izrādi iekš vdt en francais, kas notiks valmierā "francijas pavasara" ietvaros. jā!