hel'

zahir

zahir

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
tikko pabeidzu...un kā jau parasti pēc Koelju grāmatām, tagad ir mirklis pārdomām. daži teikumiņi īpaši iekrita sirdī:

* ja nepiedosi, tu vienmēr atcerēsies nodarītās ciešanas un sāpes nekad nepāries.

* vissvarīgākā cilvēku attiecību forma ir saruna.

* mēs tēlojam stipros, tāpēc ka esam vāji.

* mīlestība ir slimība, no kuras neviens nevēlas tikt vaļā. tie, kas to saķēruši, nepūlas atlabt, un tie, kas mīlestības dēļ cieš, atsakās ārstēties.

* man ir bail sastapties ar īstenību, pēc kuras tik ļoti ilgojos, un es esmu ar mieru ķerties pie jebkura salmiņa.

lasot radās sajūta, ka tie ir veltīti man, tie ir par mani. mani, mani un nevienu citu.
tagad tikai prātam ir jāsaprot un jāatzīst tas, ko sajūt sirds.
  • instinktīvi apbruņojies un noslēdzies vēl vairāk, bet arī tas nenostrādā... tev vienkārši redz cauri. un tad tu pamazām sāc mācīties uzticēties un ātklāties cilvēkiem...
    • un tad ir tik skaista tā sajūta, kad saproti, ka neesi viens, ka vēl kāds par tevi rūpējas un gādā...
      • paiet mirklis, kamēr to vispār apjēdz - šajā pasaulē ir kāds, kas par tevi uztraucas un rūpējas no visas sirds. un tad tu tam notici, pieņem un zini, ka ir kāds ar ko var izrunāties jebkurā laikā un satiekoties ir tik dabiski izstāstīt visu, kas ir uz sirds un just, ka tevī ieklausās
        • Tie ir laimīgi mirkļi... tad liekas, ka tev pieder viss, kas nepieciešams, lai dzīvotu...
          ka tu dzīvo, nevis tikai vienkārši eksistē...
Powered by Sviesta Ciba