la_cumparsita

Pirmā piektdiena no visām turpmāko triju mēnešu brīvajām piektdienām - laiska un brīnišķīga.
Mazliet domāju par rītdienas babuļu sanākšanu uz tantes deviņu dienu kā tai saulē pieminēšanu. No kuras tradīcijas tas nāk vēl joprojām neesmu noskaidrojusi, bet kaut kā mazsvarīgi tas šobrīd šķiet. Būs baltas galdauts, dzeltenas tulpes un dzeltenas sveces - apaļas. Izrādās, tas ir gandrīz neiespējamais pasākums, atrast mazas, dzeltenas un kantainas sveces. Nu labi, būs apaļas.
Mazliet vairāk kā nedēļu pie manis ir pārcēlies mīļkaķis. Gribēju kā reiz tikko uzrakstīt, ka to pašu nedēļu arī mans dīvāns tiek saudzēts, beeet jams parādīja, kā es esmu maldījusies. Bet vispār sadzīvojam mēs ļoti labi un saticīgi. Katra mana kustība tiek novērota un miegs sargāts, aptinoties man ap galvu.

Viņa aizgāja klusiņām...
...un bēres bija klusas, gaišas un vienkāršas, tāpat kā viņa visu savu dzīvi...
Debesis raudāja...

Nejūtu.
Ir tikai kaili fakti un notikumi, un rīcība, bez emocijām.
Mamma šorīt pastāstīja, ko darīt, kad tante nomirs, kā viņu jānogulda un grīdas un jāaizsien žoklis, jāattaisa logs un jāaizklāj spogulis.
Nezinu, kā ir ar Laiku, bet tas brīdis tepat vien ir.

Var jau būt, ka šis viss ir mācībstunda savas nepacietības un egoisma apkarošanā...
Esmu pakārtota būšanai rītā un vakarā savās mājās - bez citiem variantiem.
Ir pagājusi nedēļa un esmu samierinājusies, bez pārmetumiem pasaulei par to un gluži veikli protu nomainīt palagu zem guloša cilvēka.

Nu gan dzīvīte uzmeta kūleni...
Karājos kaut kur starp smiekliem par mēģinājumiem manā degunā iebāzt lukturīti un nesapratni, kas un kā notiek/notiks ar tanti-dārzenīti - viņa tagad ir nolikusies gultā un izskatās, ka uz necelšanos, kas nozīmē, ka man katru rītu un katru vakaru ir jābūt mājās. Un cik ilgi tā?