la_cumparsita

bezmiegs
*
Nepazaudē sevi, lai es nepazaudētu tevi...
*
Domāju par gaisu, ko šobrīd ieelpoju, viņš tikko ir izelpojis.
*
Un laiks ir mans ienaidnieks. Bet man nav bail...ne no kā nav bail! Jeb varbūt tikai mazlietņ...no nesadedzinātajiem tiltiem. Bet tas vēl ir laika ziņā.
*
Nepazaudē sevi! Tikai nepazaudē sevi... Gandrīz kā izmisīgs lūgums tas skan cauri kaisles uzkarsētajam neprātam.
Es nepazaudēšos un tikai tam man pietiks spēka.

Ir man tāda nakts klade, kura kopā ar kādu rakstāmo, salvetēm, prezervatīviem, grāmatzīmēm un citiem niekiem stāv naktsskapīša atvilknē gadījumiem, ja trijos naktī ienāk prātā kāda ģeniālā doma, vai pēkšņi mūzis pamostas, vai lasāmajā grāmatā atrodas kāds izcils teksts un tā.
Lūk, un atradu to kladi un brīnos, ko atkal esmu sadzejojusi pa naktīm...