la_cumparsita

Lieliska nedēļa Francijā.
Lieliski cilvēki, interesanta pilsēta, daudz foto un Francija ar vīniem un smaržām...
It kā esmu atpakaļ, bet tomēr vēl joprojām domās klīstu pa Rennes ielām, sveicinos franciski un domāju angliski.

Šodien esmu grūtais klients. Biju smaržu veikalā un tagad atpūšos un ļauju pārdevējām atpūsties.
Bet es iešu vēl.

Voilà! Tumsha diena un bez izveeles sodıen. Klausos lekcijas un teemas par zinaamaam lıetaam. Mees te taada raıba kompaanıja - saakot no taadiıem kurı tıkko panjeemushı fotoaparaatu rokas (briinos kaa vinjı sheit ir nokljuvusi) liidz pat vaıraaku gadu fotograafijas studentiem. Un man veel joprojaam nav skaidrs shii projekta meerkis - vai kaads sociaals projekts, vaı taa kaa maaciibas.

Satraukumu pilns tuvojas Francijas brauciens - vienam pazudusi pase, franči uz e-pastiem neatbild, jautājumi un neskaidrības krājas. Ko viņi no mums grib, nav skaidrs. Zināms tikai, ka viņi prasa absolūtu punktualitāti. Pat jau vairs doma par avantūrisko braucienu nemierina.

Franči atsūtīja plānu un es patiesi uztraucos, ka neatliks laika šopingam.

Uz Amatu ielas būs ielas svētki. 15tajā maijā. Un es tur būšu. Tagad noformēšanas, izstādīšanas un tirgošanas jautājumu lavīna.

Es palieku nervoza, kašķīga un visādi citādi nejauka, kad runa ir par mājasdarbiem. Par skolas mājasdarbiem - tas ir daudzpacmit reižu briesmīgāk un šausmīgāk par eksāmeniem. Bērnības trauma laikam.

Un Rennes ir mazākā pilsēta pasaulē, kurā ir metro. Pēc divām nedēļām es būšu Rennes, lai fotografētu metro.

Iekrita biļetes e-pastā. Uz Franciju. Un atpakaļ.
Un...nez kāpēc biju iedomājusies, ka pirms biļešu rezervēšanas īpaši pabrīdinās - tagad rezervēsim, un tad es varētu apjautāties tā un tā.
Vajadzēja pašai uzprasīties uz trīs dienas vēlāku atpakaļbiļeti. Tagad nebūs man Parīze.

Un franči!
Es viņiem nosūtu to savu līgumiņu, viņi man atbild, viss jau ir labi, bet vēl vajag uzrakstīt "I accept" un tad būšot riktīgi. Kāpēc nevar vienkārši, kopā, pa punktiem, vienā e-pastā visiem nosūtīt, kas un kā jāraksta...
Vispār viņi tādi jocīgi...

Es tāda labiņa, labiņa palikusi, gaidot pavasari un Franciju.
Un sarunāju kursu eksāmenu pirms brauciena un tagad jāmēģina sarunāt frančus pirkt man atpakaļbiļeti pāris dienas vēlāk, Parīzei cauri vajadzētu izskriet.

Franči atsūta e-pastu - nu jūs tur katrs pats uzrakstiet līgumiņu, paši parakstiet, sūtiet šurp un ĀTRI.
Uzrakstīju divus teikumus, trekni parakstījos un tagad esmu ar sevi apmierināta - man taču tāds līgumiņš der!
Turks traki satraucies, nesaprot, ko franči no viņa tagad grib.
A franči - nubet vai tad nevarēja paši uzcept normālu līgumu, visiem izsūtīt, lai paraksta. Mazāk laika patērētos un neskaidrību arī mazāk.
Pagājušā gada projekta pilsēta bija Strazbūra - uz robežas ar perfekcionistiem - ar vāciešiem. Tur viss bija vienkārši.

viiiii...Francija aprīļa beigās!!!

Nu tad aizlidoja ēpasts un vēstule pa pastu arī.
Saņēmos, samotivējos un tagad ceru uz Franciju pavasarī.

Katrs vārds liekas pagalam muļķīgs un nepārliecinošs manā motivācijā...

Šorītu iesāku ar varonīgu domu par beidzot uzrakstāmo motivāciju. Tagad ar sašļukušo omu sēžu pie savas motivācijas un saprou, ka ar vienkāršo "es gribu" šoreiz nepietiks. Arī pašai ne. Par sevi esmu pārliecināta, par motivācijas cēlumu arī, bet jāspēj pārliecināt arī franči, ka esmu laba un ar perspektīvu, ka ir vērs mani izvēlēt.
Ak...

Jāmotivējas.
Tas nav grūti. It nemaz nav grūti. Tikai sarežģīti ir savas motivējošās, cēlās domas izteikt vārdos, uzrakstīt un vēl pārtulkot.