la_cumparsita

Uz slapjā asfalta kā
pārmetums skan soļi tavi.
Un mēs nekad vairs kopā
neganīsim avis.

Ir smilšu pilis sagruvušas
sen.

Jau kuro dienu lietus līst,
un tukšās ielās
vēl tikai sapņainie un
vientulīgie klīst.

Uz slapjā asfalta es eju
lasīt oļus,
tos tā kā pērles beru
kabatās.

Man līdzi pārmetums un
tavi soļi.
kā saules lēkts, kā lūgsna
sabatā.


Atradu šo fotokluba pagājušā gada bilžu albumā. Autore nezināma, nē, kā zinātājs sacīja, autores vārdam tāpat vien nav nozīmes, bet nozīme ir tam, ka šis un vēl vairāki dzejoļi ir rakstīti tieši konkrētai fotogrāfijai. Šis ļoti aizķēra un ieķērās dvēselē. TO fotogrāfiju gan tagad nespēju atrast, lai būtu pilns komplekts. Kreiza, varbūt tu zini fotogrāfijas autoru?

Meklējot mīļpantiņu draudzenes kāzu kartiņā ko ierakstīt, atradu mīļummīļo Ziedoņa dzejoli. To agrā jaunībā aktiermeistarības nodarbībās zināju daiļi norunāt...

Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.
- Imants Ziedonis -