la_cumparsita

Kantori likvidēs. Viss un āmen.

Man ir stipri jāsaņemās, lai darbā kādu vienkārši nepasūtītu, tik ļoti tur viss ir apriebies un nogurdinājis.
Un, šķiet, atvaļinājums šo sajūtu nemainīs. Šoreiz vairs ne... Mazliet pietrīkst motivācijas un drosmes, lai parakstītu jau izdrukāto atlūgumu.
Ir tikai pirmdiena, bet man jau ellīgi galva sāp un slikti paliek no domas vien par priekšā esošo nedēļu.

Bet patiesībā ir tā - grāmatvede un sekretāre ir atvaļinājumā, klientu centra meitene slima... Un es viena, pavisam viena...
Un darbu no tā nekļūst mazāk.
Bet mazliet vieglāk palika, kad uzrakstīju atvaļinājuma iesniegumu - par nedēļu ilgāk, kā biju solījusi.
Lai strādā bez manis.
Piekususi esmu.

Tas jau sāk kļūt par nelāgu ieradumu - apraudāties, runājot ar priekšnieku.
Nubet sajūtos es - lielajam, stiprajam priekšniekam blakus, kā kuslais susuris, kam ļaunais birojs nodarījis gauži.

Ordeni man lūdzu un atvaļinājumu Bali.

Gandrīz kamols kaklā - mans lielais, stiprais priekšnieks atkal uz kruķiem.

Revīzija ir tā pārkaitinājusi galveno grāmatvedi, ka man ir vienas dienas laikā jākļūst patstāvīgai grāmatvedības jautājumos.
Šķiet, ka arī šo es paveikšu.

Tāds neinteresants pieauguša cilvēka dzīves brīdis iegadījies - lasīt revīzijas atzinumu.

Dzīves, notikumi, domas un sajūtas - viss viļņojas, nekas nestāv uz vietas, nekas nav sastindzis, viss mainās un plūst.

Tā mana mantra šodienā.

Jo bailes tik un tā piezagušās un urdās kaut kur pie sirds.

OOO!!!
Revidenti aktu atnesa!
Baisi.
Un daudz.

Sekretāre raud, galvenā grāmatvede taisās rakstīt atlūgumu... bet revidenti tikai otro dienu šeit.

Bet revidents! Visu laiku lūr uz manām kājām!

Miers. Otrā diena jaunajā darbā...un miers. Neviens nezvana, neviens nenāk un neko nejautā...ir tikai ielas trokšņi...un miers.

Atbraucu mājās un sapratu, ka tik dusmīga, kā šodrīd, domājot par darbu, es nebiju pat svērdienas rītā, kad pussešos kaimiņiene tīrīja radiatorus.
Ļoti ceru, ka nebūšu līdz rītdienas sapulcei izdomājusi argumentus, kāpēc man napastāstīt savu viedokli par intrigām un bāzšanos (kā šito vārda raksta?) ne savas kompetences lietās.

Ak jā, un vēl jau priekšā bezmiega nakts, kad varēšu sacerēt īpaši piktu runu.

Pārsteidzoši daudz un emocionālu peripetiju par un ap manu jauno darbu...un algu...
Un no cilvēkiem, kuri nekādā tiešā veidā ar to nav saistīti.
Interesanti, vai atkal jau kādam skauž?

Mana vienošanās par pusslodzi tagadējā darbā un pusslodzi jaunajā jau gatava. Rīt parakstīšu, nu varbūt arī parīt.
Njā, bet kantorī tagad čukstās pa stūriem, kurš būs uz otru pusslodzi manā tagadējā darbā. Neviens negrib, jo ikurāt tagad ir skaidrs, ka nav vis tā, ka es te tikai esmu un daru tieši neko, kā tas izskatās. Pa manu atvaļinājumu izrādījās, ka te tiešām ir jāstrādā!

Ar 1. jūniju pamazām pārceļos uz jaunu darbu - pāris stāvus augstāk.
Viiii!!!

Kā žurkas.
Divi atlūgumi uz direktora galda šodien.

Cilvēki vispār ir tādi dīvaini ar savu izmisumu, ieraugot vien iesnieguma veidlapu. A tur tikai vārds, uzvārds un personas kods jāuzraksta. Un par maniem jautājumiem, kādam nolūkam, mērķim tāds vai šāds dokuments ir vajadzīgs, apvainojas... Bet paši nesaprot neko... Vēl jo mazāk, ko viņiem vispār vajag un apvainojas. Tad jāskaidro, ka tas MAN palīdzēs saprast, ko VIŅAM vajag. Tāda neuzticība... bet es taču šeit esmu, lai palīdzētu.
Un tie numuriņu aparāti disciplinē. Man šeit tāda nav, tātad, daudziem tad rindas kārtība neeksistē.
Ja arī agrāk, tikai iepazīstot šo jomu, mērnieki man šķita raupji, parupji, vienkārši cilvēki, tad tagad pārliecinos, ka viņi pieklājīgākie un pacietīgākie. Arhitekti ir ļoti augstprātīgi, projektētāji - nervozi, juristi parasti apzinās, ka viņi kaut ko var arī nezināt.
Dažāda man te publika.

Spīts un dusmas.
Sagibējās "cimdiņu nomest".
Aizgāju pie priekšnieka un palūdzu brīvu piektdienu, esot ar mieru arī, ja nekā citādi, tad kā atvaļinājumu noformēt.
Varianti, kas tika piedāvāti - taisīt ciet kantori, laist klientus klīst pa visu biroju, atsaukt sekretāri no atvaļinājuma.
Nonāca līdz tam, mani varētu aizstāt kolēģe un taisnība viņai - maksās, aizstās, bet es zinu, ka nemaksās!!! Tātad...
%$$%#$% a ja nu es "saslimstu"???