Mani dzen stresā visa šī ņemšanās par un ap datora pirkšanu. Es negribu domāt cik, kad, kur, kā un vēl kādu monitoru...
Es negribu, negribu, negribu... Man datoru vajag, bet tā shēmošana.

Ka varētu kāds uzņemties aizbildniecību par manām sadzīves lietām, zināt, ko man vajag, sagādāt to. Nav jau nemaz sarežģīti, parasti pieņemu šīs lietas, kādas tās ir, daudz neprātojot, ka varētu labāk. Pat varētu samierināties ar savu atkal augšāmcēlušos laptopu, ja vien varētu filmas skatīties.