Tad nu lūk, ar to igauņu meiteni... man ir sajūta, ka esmu sastapusi radniecīgu dvēseli. Vienkārši, patiesi un bez manāmām blaknēm.
Šodienu pavadījām kopā, tur darbi un tā. Lai gan, kādi darbi, pļāpājām visādas muļķības, stāstīju viņai par bērnudārza taisnajām muguriņām un viņu ārkārtīgo interesi par viņas nodarbēm, par igauņu puišiem, latviešu puišiem, raudošiem puišiem, kaķiem un kleitām. Nākamreiz, kad viņa būs Rīgā, ierādīs man to ņemšanos ap stieni. Man noteikti tas patikšot. Nē nu es nebiju visai spēcīga fizikā, bet man tomēr ne visai saprotams ir saliekamais stienis, kuru ieliek starp griestiem un grīdu un tad var visādus trikus uz tā veidot... Njā, var jau būt.

Un vēl šovakar izvilkos no mājas izgorīt pa nedēļu nosēdēto dibenu.
Zumba.
Tas ir forši!
Un zāles spoguļos es sev nepatiku - par tievu esmu... Garas tievas rokas, tievas kājas, vēders profilā plakans, ko gorīt gandrīz nav un īsti savākt to visu nespēju un vispār man vajag platas bikses uz zumbu tagad vilkt.