Pa brīvdienām biju omes bēniņos. Jāatzīst - tur ir katra vintāžas mīļotāja sapnis.

( bildes )

Viņa dzīvo viena - maza mājiņa Kandavā, paliels dārzs, siltumnīca un apbrīnojami daudz enerģijas. 85 gadi. Viņa ada, tamborē auž, šuj, tapo un reiz ieguvusi daiļamatniecības meistara titulu. Zeķes, adīti un tamborēti cimdi, zīdaiņu pūriņi, adītas beretes, mežģīņrakstā adītas šalles, austas segas, šūti priekšauti un tas viss neaptveramos kvantumos. Visi, kuri dodas ciemos tiek apdāvināti un tik un tā vēl paliek, ko sakrāt. Diemžēl tam mēdz būt arī blakus lietas - pelējums un kodes. Patiesi žēl, ka tāds darbs un skaistums aiziet postā un žēl, ka radi un pārējie to tā īsti nenovērtē. Un ome spītējās - tas viss esot jādāvina. Varbūt uz nākamo sezonu izdosies pierunāt. Pastāstīju, ka un kā to var mēģināt realizēt un atstāju, lai domā.


( bildes )

Dziju veikalā iepazinos ar šo dāmu.

Un es zinu, kaut kad man būs zilā zīda kleita.

Pēc dziju veikala ar Vilibaldis gudrojām, ka gan jau visa Rīga pilna ar tādām točkām, kuras ir nemanāmas, kuras zin zinātāji un kuras kvalitātes ziņā pārsniedz veikalus parastos, bet cenu ziņā ļoti iepriecina. Varbūt vajag taisīt kādus apkopojumus par šādām vietām? Par visu - sākot ar dzijām, audumiem, apģērbiem, turpinot ar auto remontiem un vannasistabas plauktiem?