Esmu nogurusi no aukstuma. Bet tomēr viskaitinošākais šinī laikā ir tas, ka nav ko vilkt. Nē, nē, tas nav "atkalnavkovilkt", kurš regulāri iemitinās skapī. Man ir viens silts džemperis, vienas garās bilses un vēl slēpošanas bikses un nav iespēju kombinēt šos ģērbiņus, lai būtu silti un vēl apmierināta justos. Tas tā, laikam, kad ir zem -10 grādiem.
Bet tas viss tūliņ beigsies un atkal varēs neizskatīties pēc Aļaskas iekarotāja.

Mego pārdod graņonkas - īstās un pa 35 saņiem.
Bet pie kases ir pārdevējas valsts valodas prasmes apliecība pielīmēta, tas gan, protams, nepadara viņu laipnāku.

Variet iedomāties divus ķiķinošus ārstus, kuri baksta viens otru ar elkoni, tai pat laikā skatoties ultrasonogrāfijas televizorā un vēl potējot man plecā? Viens atļāva man vīnu dzert, otrs - nē un abi par to strīdējās. Un par laiku, kad atkal varēšu peldēt arī viņiem viedokļi atšķīrās, kamēr nonācām pie kopsaucēja, ka atnākšu vēlreiz.

Šodien vispār cilvēki tādi kā priecīgāki šķiet. Kurš par kūkām, kurš par Ramšteinu vai vienkārši izdevušos, rāmu dienu.
Bet pati...nu pašai arī priecīgi, domājot par rītdienas pusdienām - Itālijā.