Man ir sākusies ziema un ziemā es kļūstu mazkustīga un drūma. Ziemā ir ārkārtīgi grūti saņemties darīt - gandrīz jebko... Vienīgi kaut kur aizbraucu ar prieku. Ļoti gaidu šīs nedēļas nogali. Ar mīļo uz Sāremā brauksim un visa tā dēļ domāju, man vajag jaunu telefonu, tādu ar GPS un internetiem. Nu jau par neatņemamu mūsu braucienu izpriecu kļuvusi geocaching. Un lai nav jādrukā visādi tur papīri, tad vajag telefonu.
Neko no tiem nesaprotu un necenšos, bet gan jau, kad nāks pavasaris.
Un vēl mani burtiski nomoka viens jautājums - kādēļ cilvēki precas? Esmu gan jāvārdu sacījusi, bet nespēju atrast racionālu skaidrojumu, kāpēc to vajadzētu darīt un kāpēc citi to dara. Kopā būt var tāpat, bērnus radīt arī...emocionālajai tuvībai arī tie nav vārti ne vaļā ne ciet. Patiešām nesaprotu... Vēl jau mums arī nav īsti vienprātības, kā to visu mēs varētu nokārtot. Esmu gan aptaujājusi savas precētās paziņas un visbiežākā atbilde ir - "tā vajag", "tā ir pareizi" un "gribu būt sieva". Nekā konkrēta un nekā, ko es varētu "aizņemties".

Šobrīd es esmu gatava atteikties no kaķa. Esmu ar mieru aizvest uz kādu citu mitekli, vai, njā, arī uz patversmi... jo viņš negrib šeit dzīvot. Neskatoties uz to, ka tiek mīlēts un lutināts, apkopts un labi barots, viņš mani negrib. Šodien par upuri ir krituši mani ādas cimdi. Un neba nu nomesti kaut kur bija...kaķis tos vienkārši norāvis no plaukta un apmīzis. ...un cimdi nav vienīgais...diemžēl.
Esmu meklējusi iemeslus, kas viņam nepatīk, pie veta vedusi, mazums, kāda kaite... viss velti. Negrib un viss.