Dabūju divas adatas pirkstā, smaidīgu, pļāpīgu kundzīti un mana oža ir atgriezusies. Ceru, ka uz palikšanu.
Viss ir tieši tik vienkāršs un sarežģīts, kā pati domāju.

Sapriecājos par ātru - atkal man ožas nav!
Kam man vajadzēja visas tās mocības vakar pie lora un šodien adatu terapiju ar muguras laušanas piedevām, ja atkal nevaru sasmaržot NEKO!
Nē nu skaidrs - esmu neciešama, kad man ir oža, tad nepakavējos paziņot par smakām, kas tomēr ir nomācošā vairākumā, bet vai tad vajag uzreiz tā, ka neko...
Sasodīts!
Un pat nav ko vainot...