Nevarētu teikt, ka šī rīta sarunas ar priekšnieku būtu ieviesušas kādu skaidrību.
Bet vismaz esmu runājusi un zinu - viņam vajag padomāt. Un galvenais man tagad noturēt viņa domu pareizajā (man vēlamajā) virzienā.

Man jātiek no šejienes projām. Un nepietiks, ja pakāpšos pāris stāvus augstāk. Jo kamēr vien būšu uzņēmumā, nekad netikšu projām no klientu centra - nav šeit neviena, nedz kurš vēlētos, nedz arī kurš zinātu pietiekami, lai varētu pilnvērtīgi šeit strādāt. Zināšanas var iegūt, bet vai vēlēšanos būt iesprostotam...nez...

Ir cilvēki, kuri ik pa laikam sūta savus CV, lai arī reāli darbu nemeklē un ir apmierināti ar esošo, un darot to, lai nezaudētu iemaņas darba intervijās.
Es nekad neesmu raksījusi īstu CV un nekad neesmu bijusi uz darba interviju.
Bet šodien nosolījos sev - pēc atvaļinājuma pievērsīšos nopietni šai lietai un ja nekā citādi, tad vismaz uzzināšu kā tas viss notiek, kā un ko jautās un kā man gribēsies atbildēt. Neko nezaudēšu, tikai iegūšu.

Man ir iejūtīgs, saprotošs, burvīgs un mīļš vīrietis!
Mēs manu darba krīzi svinam ar suši, kūkām un lambrusko.