Viens nu ir skaidrs, kad pabeigšu mācības un, ja tad priekšnieks nepratīsies un nepārcels mani uz citu nodaļu, rakstīšu atlūgumu.
Man derdzās, ka jebkurš mēsls var ienākt no ielas un lādēties un lamāt mani, ja viņš - garīgais kroplis visu dzīvi nodzīvojis Latvijā un tā arī nesaprot latviešu valodu un es uz "zdrastvuiķe" atbildu ar "labdien"...
Man derdzās visi tie pārgudrīši, kuriem šķiet - viņi ir paši gudrākie un, ka man, ja reiz es te esmu, ir viņi jāpārliecina. Es nepārliecinu, lai staigā ar savu gudrību un, kad viņi atkārtoti ierodas, tad es esot vainīga, jo viņi taču domā citādi!
Johaidī!!!

Aizgāju pie priekšnieka, paraudāju - nu tā, ar asarām, un palūdzu, lai viņš mani atlaiž. Viņš smējās, ielēja man glāzīti kandžas, uz šķīvīša citronu uzgrieza un teica, lai bruņas audzējot! Kādas bruņas!!! Negribu vairs! Man pietiek!

Viss ir līdzsvarā, mērnieki mīl mani. :)