Man nav laika...nekam.
Tas tā, lai justos komfortabli.
No deviņiem līdz pieciem darbs, tad jau ir tumsa un gribās mājās, siltumā. Tas savukārt nozīmē, neko pa vakariem īsti darīt nav ne vēlēšanās, ne patikas...
Darbs --> mājas.
Nekas iedvesmojošs, ja tā padomā. Lai gan - pašreiz mani tas pilnībā apmierina, bet ilgi tas tā nebūs.
Un tamdēļ apjautājos priekšniekam, ko viņš domā par brīvdienu piektdienā. Neteica - nē... Un izskatās, tagad tikai man pašai jātiek skaidrībā, vai esmu gatava ziedot 20 % algas un nedēļu no kopējā atvaļinājuma.

Uzrīkoju panikas seansu.
Atnāk, man te viens vīriņš un saka - mēs te mazliet sienu izgāzīsim...
Izrādījās, ka viss ir kārtībā un visi par visu zin, izņemot mani un vēl vienu kolēģi, kuram tad nu uzrīkoju paniku un bija jautri.
Visa sienas gāšana vien cauruma izurbšana bija, bet toties, kā varēja papanikot!!!

Maskava, es tevi mīlu.
Šovakar Baltijas pērle.