Par dzīves jēgu šodien domāju un lasu -

"Atcerieties piemēru par vecu govi,
Viņa ir apmierināta ar to, ka guļ kūtī.
Jums jāēd, jāguļ un jākakā -
Tas ir neizbēgami -
Pārējais uz jums neattiecas." Patruls Rinpoče

Paturpinot domāt, gribētos, lai uz mani "neattiecas" nejaukas vārdu pārmaiņas, "aizmiršanas" piezvanīt un tamlīdzīgi draņķi.
Vienaldzība smird un ieperinās kaut kur krūtīs un neļauj elpot, jeb varbūt tās ir dusmas, vai bailes? Vajadzētu runāt, bet negribu.
Tikai ļoti gribētos domāt un just, ka tas viss uz mani neattiecas.

Atkal ir sajūta par klusēšanu un bēgšanu.