Šodien pēdējā darba diena šinī gadā.

Bet vakar to darbu vietā, ko nedarīju, izdarīju citus un pie viena noskaidroju jautājumu par tiem pieciem un desmit gadiem medicīniskajai izziņai. Ir bijis kaut kāds man patreiz nezināms laika sprīdis - varbūt pāris gadi, katrā ziņā ar 2001. gadu tajā, kad šai te izziņai bija noteikts piecu gadu termiņš. Pārējā laikā ir bijuši 10 gadi. Acīmredzot nevienam no manējiem nav bijušas darīšanas ar izziņām piecgadu laikā, izņemot mani.

Ieeju psihiatra kabinetā - sakarsusi, izpūrusi, aizelsusies (nav joka lieta acu ārstu meklēt pa sešiem kabinetiem), sēž tāds pie tukša galda, caur pieri skatās uz mani un jautā gari stiepjot katru vārdu: "Kā jūs domājiet, vai ar jums viss ir labi?" Stāvu un nezinu, ko man tagad sacīt, ironija un smiekli dara savu, bet kad viņš tādā pat intonācijā jautā, vai es kādas zāles lietoju, saņēmos un sacīju, ka ir labi ar mani.

Vispār šis ir ātras naudas iekasēšanas veids un birokrātijas paraugstunda.
Toties tagad man ir izziņa ar šķību bildi, bet uz 10 gadiem, jo es domāju, ka esmu vesela.