Apraudājos laika ziņas klausoties.
Lai vēl jautrāk, vakar atklāju, ka siltie ziemas zābaki ir laukos.
Šorīt ar ietīšanās un pārskrējienu metodi darbā nokļuvu necerēti veiksmīgi - galvenais, tramvajā pie radiatora tikt.

Tāds pusslims esmu atnācis uz darbu. Pēc kolēģu vakardienas nīgrošanās tā vien šķita, ka es esmu neaizstājama.
Vienmēr visus esmu audzinājusi, lai netēlo varonīgos strādātājus un slimi nenāk uz darbu, tāpat, kā to, ka neviens nedrīkst būt neaizstājams...
Te nu es esmu - slima un neaizstājama.
Un ko man tagad darīt? A neko - iet mājās un parūpēties, lai uz Itāliju tieku vesela.

Un ja man kādreiz būs suns, tad es viņu par Montmorensiju nosaukšu.