Baiba vakar atkal sadeva iekšās - morālais moka, bet toties tam klāt liela apņemšanās savākties un izvilkt sevi no tā zaņķa, kur esmu nonākusi.
Divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ - sāku savu savākšanos ar skapja sakārtošanu. Nu, sakārtoju un izsecināju, ka vēl joprojām nav ko vilkt mugurā. Vismaz skaidrība kādā jautājumā, lai gan...tas ir bijis zināms vienmēr.
Pāris dienas atpakaļ, vēl pirms graķīša, kopmplektā ar galvas apsāpēšanos man aizkrita ausis - abas. Un slikti dzirdu vēl joprojām. Nez, ko negribu dzirdēt?