jā, jā, tas laikam ir tieši tas, kā vilibaldis sacīja par klusumu šeit - par daudz zināmo, par daudz pazīstama, par maz intimitātes...

Atnāca paziņa no blakus kantora un viņai vēl pirms dažām dienām bija darbs...
Atcerējos savas paranoiskās bailes no kara = iznīcības.

Tā, tā, redzēs kā nu būs, drīz tikšu aiz robežām un pilnīgi nopietni ceru, ka manas fotopaģiras ar to beigsies. Šodien beidzot notika TAS, tika nopirktas aviobiļetes pirmajai atvaļinājuma daļai, otrā pirkšana vēl sekos. "Beidzot" tāpēc, ka tas vilkās nu jau pusotru mēnesi. Plānošana mums ar Dārgo vēl joprojām sagādā ļoti nopietnas problēmas, bet toties tas ir labs iemesls vismaz saprast esošā brīža nozīmību. Lūk, sapirkts ir, sapriecājusies arī esmu, bet atvaļinājumu neviens man vēl nav iedevis. Iemesls pavisam vienkāršs - neviens negrib atstāt savu iesildīto vietiņu un pārvākties uz manu - it namaz nav vienkāša padarīšana visu zināt par savu un vēl blakus kantori un spēt vienlaicīgi rakstīt rēķinus, runāt pa telefōnu, atbildēt uz e-pastiem un vēl kaudzi papīru sakopēt. Un kur vēl tiešā komunicēšana ar pilnmēnešu, tukšmēnešu un pusmēnešu apsēstajiem ļautiņiem...
Nu labi, savu iesniegumu esmu atdevusi, par pērējo man bēda maza. Tikai ļauni smīnu, klausoties peripētijās par un ap manu atvaļinājumu.