hmmm... galvā tāds kā tukšums, tāds kā apjukums... nēe - tukšums tas nav - varbūt informācijas tik daudz, ka tā savā nodabā tagad klīst kamēr sakārtosies. Ar mani tā notiek, ka nedarāpo uzreiz, bet pēc kāda laika...
Bet vispār nometne bija feina - sarunas, klusums, vienkāršība, jūra un lietus... lija, lija, lija - kā no rīta sāka, tā tikai vakarā beidza un tā visas trīs dienas, bet sapratu, ka man tas netraucē. Vienīgi pa nakti nelija. Gribējās gan pasauļoties, bet tas galu galā izrādījās nieks. Staigāt gar jūru lietus laikā ir īstena bauda.
Tur pazuda laiks - tā vienkārši nebija, Tā vietā bija rāms esības ritējums - tā vienkārši - esi un esi te un tagad. Līdz tam tikai teorētiski varēju par to spriedelēt un domāt - tagad zinu, kā tas ir...

Izskatās, ka mans atvaļinājums ar braucienu uz Itāliju tā arī paliek kā skaista doma...

Es vispār ļoti ceru, ka Sīļuks uzaicinās mani uz savām kāzām - vismaz kaut vai tāpēc, ka viņa precās tā, kā es to vienmēr esmu gribējusi - jūras krastā... tā - pludmalē, smiltīs stāvot