Un pasākums arī ar idejām auglīgs izrādījās.
Izdomājām, ka vajadzētu uz Sidziņas apaļo jubilāciju, kuru pilnīgi noteikti jāsvin viņas dzimtās pilsētas kultūras namā ar rosolu, galertu un šņabi, nodibināt muzikālā noformējuma grupu. Es varētu spēlēt džambi, Aija ģitāru, bet Sidziņu nolikt pa vidu grāmatvedes stājā. Viņa mums tāda caur un caur klasiski noskaņota (pati tā domā) - klasiski mati, klasiski kostīmi, klasiskas domas un klasiska dzīve. Lūk, bet reiz, kad viņas kolēģis, ļoti lepodamies ar sevi, stāstījis, ka nopircis biļetes visai ģimenei uz Meksiku, Sidziņa ledainā balsī pajautājusi - A tu Latgalē esi bijis?