agnese has spoken

Nu, mīlīši, beidzot es esmu atpakaļ uz pekām. Garš un mokošs bija atveseļošanās process, likās, ka nekad nebeigsies karstuma un aukstuma viļņi, nebeidzamā svīšana, murgošana, nespēšana aizmigt un vispār - mocīšanās. Bet tad vienā jaunā dienā, precīzāk ceturtdienā es ar prieku secināju, ka es beidzot jūtos salīdzinoši labi bez pretsāpju tablešu, mana labākā drauga Ibumetin lietošanas. Un litriem dzertā tēja arī bija devusi savu artavu manai atlabšanai. Un es nopriecājos jau vien par faktu, ka es spēju pakustēties bez liekām mokām. Es beidzot varēju pati aiziet un uzvārīt sev tēju! Lai nu kā man būtu gājis pa šīm pēdējām dienām, es neatminos, kad man pēdējo reizi būtu bijusi tāda gripa. Bet viss labs, kas labi beidzies un es ļoti drīz būšu pavisam gatava iet atpakaļ ierastajā dzīvē! Vienīgi vēl jātiek no mokošā klepus vaļā, bet tas jau liekās sīkums, salīdzinot ar to, ko pārdzīvoju pēdējās piecās dienās.

Mani atkal ir sākusi vajāt mana pagātne, kuru tik cītīgi centos aizmirst UN KURU MAN JAU GANDRĪZ bija izdevies aizmirst. Bet ko lai dara, tas laikam galīgi nav manā pārziņā. Dažkārt vien gribas uzbļaut : liec mani mierā un nekad vairs nerādies man tuvumā, bet tad atkal uznāk tas cilvēciskais vājums un bezspēcība, dziņa un kārtējā doma, ka es tomēr negribu, lai viņš iet prom. Negribu, lai tā atkal ir pagātne. Gribu, lai viņš ir tuvu. Gribu, lai viņš ir ar roku aizsniedzams. Gribu, gribu, gribu. Un tad es atceros savu tik ilgi piedāvāto "man-ir-tik-ļoti-vienalga" attieksmi un cenšos kārtējo reizi izlikties par to, kas es neesmu. Vismaz ne pret viņu. Ja dusmojās, tad zini, ka NAV VIENALGA.
Es mīlu dzīvi.

Es eju prom.