agnese has spoken

Nu, mīlīši, beidzot es esmu atpakaļ uz pekām. Garš un mokošs bija atveseļošanās process, likās, ka nekad nebeigsies karstuma un aukstuma viļņi, nebeidzamā svīšana, murgošana, nespēšana aizmigt un vispār - mocīšanās. Bet tad vienā jaunā dienā, precīzāk ceturtdienā es ar prieku secināju, ka es beidzot jūtos salīdzinoši labi bez pretsāpju tablešu, mana labākā drauga Ibumetin lietošanas. Un litriem dzertā tēja arī bija devusi savu artavu manai atlabšanai. Un es nopriecājos jau vien par faktu, ka es spēju pakustēties bez liekām mokām. Es beidzot varēju pati aiziet un uzvārīt sev tēju! Lai nu kā man būtu gājis pa šīm pēdējām dienām, es neatminos, kad man pēdējo reizi būtu bijusi tāda gripa. Bet viss labs, kas labi beidzies un es ļoti drīz būšu pavisam gatava iet atpakaļ ierastajā dzīvē! Vienīgi vēl jātiek no mokošā klepus vaļā, bet tas jau liekās sīkums, salīdzinot ar to, ko pārdzīvoju pēdējās piecās dienās.

Mani atkal ir sākusi vajāt mana pagātne, kuru tik cītīgi centos aizmirst UN KURU MAN JAU GANDRĪZ bija izdevies aizmirst. Bet ko lai dara, tas laikam galīgi nav manā pārziņā. Dažkārt vien gribas uzbļaut : liec mani mierā un nekad vairs nerādies man tuvumā, bet tad atkal uznāk tas cilvēciskais vājums un bezspēcība, dziņa un kārtējā doma, ka es tomēr negribu, lai viņš iet prom. Negribu, lai tā atkal ir pagātne. Gribu, lai viņš ir tuvu. Gribu, lai viņš ir ar roku aizsniedzams. Gribu, gribu, gribu. Un tad es atceros savu tik ilgi piedāvāto "man-ir-tik-ļoti-vienalga" attieksmi un cenšos kārtējo reizi izlikties par to, kas es neesmu. Vismaz ne pret viņu. Ja dusmojās, tad zini, ka NAV VIENALGA.
Es mīlu dzīvi.

Es eju prom.

Nu, es, lauķe, beidzot noskatījos šo kino klasikas, tik ļoti apjūsmoto filmu. Pēkšņi, vienu svētdienu pusdienojot pie vecāsmātes, sāku skatīties uz viņas Padomju laikā izdotajām grāmatām (kas atrodamas visās mājās, kur dzīvo cilvēki manas paaudzes vecvecāku vienaudži) un domāju, cik viņa pati no visām šīm grāmatām, kuras šķiet tajā laikā visi negausīgi grāba ciet, lai tikai piepildītu skapjus, ir izlasījusi. Tad mana nākamā doma bija, ka beidzot jaaiztek līdz bibliotēkai un jāpaņem kāda grāmata, jo esmu tik ļoti noilgojusies pēc lasīšanas. Bet, līdz ar to, mana nākamā doma bija : "Muļķe! Tu jau gadu nejēdz mēneša pēdējā sestdienā aiznest grāmatas uz bibliotēku, tā kā tev nespīd nekāda iešana uz turieni!". Un es atcerējos to grāmatu kaudzi, ko tiešām biju paņēmusi pirms gada un vēl neatdevusi atpakaļ. Mans skatiens vēljoprojām slīdēja pāri visām grāmatām un es nodomāju, ka laikam beidzot jāsāk lasīt Hemingvejs. Tā nu es paņēmu dažus sējumus un nedaudz aizrāvos. Paņēmu vēl kādas septiņas grāmatas, starp tām arī "Vējiem Līdzi" abas grāmatas. Tā nu es sāku lasīt pirmo daļu, tiku līdz beigām, bet, nespēdama nociesties, noskatījos filmu, par spīti tam, ka sev biju nosolījusies, ka filmu skatīšos tikai tad, kad būšu piebeigusi abas grāmatas. Bet es esmu vāja! Tā nu es noskatījos un vīlos pašā stāstā, es nebiju gaidījusi ne tādu notikumu gaitu, ne tādas beigas. Bet visā visumā, tiešām, ļoti laba filma, par aktierspēli nemaz nerunājot. Un ļoti, ļoti atbilstoši aktieri, manuprāt atrasti. Pirmo reizi mūžā bija tā, ka galvenie varoņi bija tik fiziski līdzīgi varoņiem, ko es biju iztēlojusies, lasot šo darbu. Rets bija pilnīgs manu domu atspoguļojums, Skārleta gan nedaudz savādāka, bet tas nemaina faktu, ka pati nobrīnījos. Laikam, gan jau kaut kad senā bērnībā biju šo filmu redzējusi un atmiņā palikuši šie tēli. Lai nu kā, visiem iesaku noskatīties šo filmu, bet pirms tam izlasīt grāmatas, ko es pati tagad apzinīgi turpinu darīt.