| |
[4. Jan 2005|04:43] |
Ar tevi nekad neko nevar zināt, tavs deguns ir dīvains. Tu pat neesi skaista. Tev nav īpaši smuku drēbju. Bet man jau vienalga gribas, lai izdodas. Tev un man. Mēs sarunājamies, bet tu man asociējies ar smilškrāsas smiltīm un miesas krāsas ādu. Sarkanas lūpas. Pārak sarkanas priekš manis.
Un es šeit salšu, lai man nebūtu garlaicīgi, grauzīšu nagus un ābolus. Un tad mēs pavisam nejauši saskriesimies uz ielas vai kādā parkā. Un es strupi atbildēšu un centīšos neblenzt.
Vasaras saule ir mirusi. Ziemas saule jau atnākusi, un, kā jau tu manīji, viņai trūkst pacietības priekš mums un siltuma. Mēs iznīkstam, lai atdzimtu šeit. Kaut arī šeit nekad nav silti, man nesalst. Par tevi es nezinu, bet tu jau droši vien dzer tēju. Es ieskatos savā krūzē, un man bail pacelt acis.
Šis ir logs, un aiz loga nekā nav. Kaut kur pilsētas otrā pusē esi tu, bet nu kurš tad tevi tagad var redzēt… migla. Un tu jau arī mani nemeklē. Tikai tad, kad es tevi pieradinu. Apdedzinos… Pagaidām tikai ar tēju, bet man vienalga bail. Pirksti saka man, ka es esmu traks. Saka - lienam zem segas vai vismaz cimdos. Ko šie sajēdz. Nekad nav bijuši vientuļi.
Es izeju ārā, bet stindzinošais smilškrāsas saullēkts un miesas krāsas saule mani nemulsina. Es viņai izbarošu savu tēju, bet tevi gan paturēšu… To es tev apsolu. |
|
|
| marginalijas |
[4. Jan 2005|17:15] |
|
sēžot, tumsā, uz palodzes pa galvu domas jaucās. Raugoties ārā, nakts melnumā, dzirdot vēja žēlabainās šalkas pārņem skumjas. Pret logu izmisīgi sitās lietus asaras, es redzu ka tu raudi, bet nedzirdu. bikli ar pirkstiem bakstot loga aizsvīdušajās rūtīs, mēģinu zīmēt tevi. Bet loga rūtis ir tik aukstas, mēģinu sasildīt tās ar savu dvašu. tagad tavos matos rotaļājas zvaigznes, vaigos mēness gaismas atspulgs. pirms atmostis vēl paveros uz logu, bet nu jau ir par vēlu, tas ledus puķēm klāts... |
|
|