|
4. Jan 2005|04:43 |
Ar tevi nekad neko nevar zināt, tavs deguns ir dīvains. Tu pat neesi skaista. Tev nav īpaši smuku drēbju. Bet man jau vienalga gribas, lai izdodas. Tev un man. Mēs sarunājamies, bet tu man asociējies ar smilškrāsas smiltīm un miesas krāsas ādu. Sarkanas lūpas. Pārak sarkanas priekš manis.
Un es šeit salšu, lai man nebūtu garlaicīgi, grauzīšu nagus un ābolus. Un tad mēs pavisam nejauši saskriesimies uz ielas vai kādā parkā. Un es strupi atbildēšu un centīšos neblenzt.
Vasaras saule ir mirusi. Ziemas saule jau atnākusi, un, kā jau tu manīji, viņai trūkst pacietības priekš mums un siltuma. Mēs iznīkstam, lai atdzimtu šeit. Kaut arī šeit nekad nav silti, man nesalst. Par tevi es nezinu, bet tu jau droši vien dzer tēju. Es ieskatos savā krūzē, un man bail pacelt acis.
Šis ir logs, un aiz loga nekā nav. Kaut kur pilsētas otrā pusē esi tu, bet nu kurš tad tevi tagad var redzēt… migla. Un tu jau arī mani nemeklē. Tikai tad, kad es tevi pieradinu. Apdedzinos… Pagaidām tikai ar tēju, bet man vienalga bail. Pirksti saka man, ka es esmu traks. Saka - lienam zem segas vai vismaz cimdos. Ko šie sajēdz. Nekad nav bijuši vientuļi.
Es izeju ārā, bet stindzinošais smilškrāsas saullēkts un miesas krāsas saule mani nemulsina. Es viņai izbarošu savu tēju, bet tevi gan paturēšu… To es tev apsolu. |
|